okini dokini ir mana jaunā mīļākā atbilde visam. Nedaudz skolas, daudz cilvēku, maz laika, daudz aktivitāšu. Vispār arī padaudz laika sabiedriskā transporta telpā, kurā, ja netērēju laiku bezjēdzīgām telefona aktivitātēm, lasu igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehu, kura rakstītais man ne vienmēr patīk, bet viņa valoda vai kaut kas uz rakstīšanas manieri man šķiet viena no apbrīnojamākajām lietiņām pēdējā laikā. Galīgi nevar salīdzināt ar manu vārdu krājumu. Vai to, kā šeit rakstu bezjēdzības.
Vispār tikko apjēdzu, kā agrāk devos aktivitātēs tikai lai iegūtu jaunus draugus, šogad vispār vairs par to nedomāju, pat neapsveru iespēju ar kādu iepazīties. Padošanās. Bet ne tāda slikta. Drīzāk tāda, kas liek novērtēt pašam savu kompāniju un kļūt laimīgam no kaut kādām nejaušām sakritībām, piemēram, īstā dziesma Ezītī savienojumā ar garšīgiem pelmeņiem. Vai nejauši satiksi sen nesatikti cilvēciņi un Edgars Šubrovskis.
Ai, dzīve vispār ir kaut kāds kosmoss, pat Rīgas šaurajās ārēs.