2 nedēļas un atgriešanās svētdienā. Šī gan tāda bēdīga svētdiena. Man atkal nav telefona. Man atkal tas tika izšķaidīts. Atkal tētis nopirka spilgtu plastmasas Nokia (šoreiz gan sarkanu, ne rozā). Atkal raudu. Atkal nezinu, kā dzīvot tālāk. Atkal esmu nelaimīga. Atkal viss ir slikti.
Bet patiesībā (ceru, ka neesmu par šo te vēl rakstījusi, bet man ir aizdomas, ka esmu gan, tas sori) es jau atkal pati sev pierādu teoriju, ak dzīve nekad nav lieliska. Vai, ja tā ir lieliska, tai tūlīt būs tapt sliktai. Vai bēdīgai, briesmīgai. Tāpēc tais retajās reizītēs, kad jūtos labāk par vienkārši "labi", esmu uzmanīga un gatavojos jau kaut kam ne tā. Šoreiz gan bija nedaudz otrādi. saplīsa telefons, visa pasaule nobruka un nejauši iejuku vienā ļoti ļoti jaukā un citādā pasākumā, kā parasti.