Maz dienas, tiešām. Drīzāk pēdējos aptuevni trīsarpus mēnešus man bija ne īstais prāta pielietošanas jeb nepielietošanas virziens. Mācības, MĀCĪBAS ir svarīgākās šai brīdī un ak, kam tos neveiklos flirtēšanas mēģinājumus un bezjēdzīgi pavadītos brīvdienu vakarus. Vajadzēja tik vien kā saslimt un nogulēt trīs dienas no vietas ar visām iespējamām kaitēm, lai smadzenes pietiekami atjaunotos un spētu sniegt man šīs svarīgās atklāsmes. Par laimi, vēl ir liciņš. Nedaudz. Nu, mana sirsniņa nedaudz savīta brīdī, kurā kāda sieviete, kas viesojās skolā, pateica, ka viņu interesē atzīmes no 9.klases. Ui, ui ui, būtu es zinājusi, ka šitā! Au, au. Labi, vismaz 11.klases liecību vēl mēģināšu saglābt. Tā nu jau otro dienu ar izdzēstu facebook cenšos un cenšos un pat atsāku izmantot plānotāju, ko netālredzīgi biju pametusi neaizskartu uz sava rakstāmgalda februāra sākumā.
Jāizvirza jauni mērķi un jābeidz tērēt jaunības gadi. Mans vieglais gars citādi kļūs par vieglu un aizlidos kaut kur starp mākoņiem un manu vecāku plānajiem maciņiem un sarūgtinātajām sejām. Varbūt attapšos kaut kur tumšā pievārtē ar kameru rokā, jā, izklausās labi, bet tad (ahā!), ak vai, naudas tad ta nav, un Grantam par foto laboratorijas izmantošanu 7 Eiropas naudas vienības nespēšu samaksāt. Grants gan jau skumji noskatītos uz jauno fotogrāfijas upuri, kas neveiksmīgi centies cīnīties, taču tā arī nav spējis uzvarēt gaismas, filmas un objektu trio. Skatītos, kā es asiņoju, bet, tāpat kā bezpajumtnieku, ne jau iesi ņemties un apkopt, ļausi pašam ķepuroties laukā.
Vispār, es nepamostos. Plaude skolā brīnišķīgi izteicās, ka neviens no manas klases neiegūs Nobela prēmiju literatūrā. Tas, protams, ikvienam bija skaidrs jau iepriekš, bet nu šitā apcirst koku, kad tam tikai pirmā lapiņa ir uzplaukusi. Pat ne pirkstiņu piedurt sapnim par Nobela prēmiju, pat nepadomāt par to. Klasiski. Skola skolo. Bet nu ar šo es nebūšu vis mierā.
