Vai es minēju, ka biju dzejas slamā? Laikam nē. Nu, es biju dzejas slamā. Dzeju sacensībā, kurā censonīši cenšas izcenst savu dzeju gar citiem censoņiem tuvāk censoņu cietējiem-klausītājiem un censoņu cepējiem-vērtētājiem. Vispār ar otro piegājienu, jo pirmajā mēģināumā viss bija pārvērties par peļķi. Kā jau visos dzejas slamos (šis man gan bija pirmais, bet ļaudis apstiprināja, ka tā notiek vienmēr), pat neaizsniegusies līdz skatuvei, es nonācu nelielā attālumā no paša notikuma, kurā tika sniegtas apkārt alus taras un vilktas dzejas kladītes ārā no lielām un mazām, un pieliekamām kabatām. Tintes pieraksts deklamēts skaļi. Kā kaut kāds miera dūms, ko visi laiž pa apli, tā arī ar dzeju tika veiktas izdarības. Pat saņēmos un no telefona izmetu vienu savējo, kas nekad nebija izskanējis klausošām ausīm. Pašiem savs slams jau tā ne īsti manāmajā dzejas slamā. Jau patīkami
Kad beidzot nokļuvām līdz īstenajiem oficiāli reģistrētajiem gudro domu skandinātājiem, gadījās kaut kas nesaprotamā valodā, ko bez oficiāla tulkotāja neiztulkot (tāds diemžēl nebija pieejams gan). Nu neko. Vēl viss nav nokavēts.
Otrā kārta izrādījās tikpat nesaprotama kā pirmā - nebija man ne jausmas, vai pieņemt censoņu dzeju par labu, jo viņi tomēr ir oficiālā pasākumā vai arī tomēr kritiski un racionāli izvērtēt un pateikt kādam blakusstāvētājam manas patiesās, šaudīgi šaubīgās domas. Bet atkal uzradās krievu valoda un manas problēmas atrisinājās ar vārdiem "es nesaprotu krievu valodu". Uzzināju, ka latviešiem patīk pārsātināt ar apjukumu un nu man no tā nu nekādīgi neizkulties. Stulbums uzvar nopietnību, tas vienīgais, kam guvu apstriprinājumu.
Trešo kārtu labāk pat neaiztikt, nezinu, kas notika, nezinu, kā notika, nezinu, vai vispār tam ir kāds racionāls pamats, bet nu beigu beigās latvietis, kas nebija Pāvels, ieguva 100 eiro ripas un visi laimīgi devās prom. Laimīgi, jo beidzot pienāca gals, nevis jo beigas bija labas.
///
Domāju par vizuālo materiālu un uzreiz roka atrada ieskenēto filmiņu mapi ar nosaukumu "Pirmās filmiņas". Aptuveni tāda bija sajūta tai dzejas skandināšanas pasākumā - kaut kas aiziet šķībi vai par miglainu, kaut kas par daudz vai galīgi ne pa tēmu, bet nu noteikti tā, ka citiem negribas rādīt. Kā jau ar visu - pieredze.
