tavu degunu!

Bāc. Kā būtu, ja es neiesāktu pusi savu teikumu ar "bāc". Ko tas vispār nozīmē? To, ka man žēl? To, ka ir forši? Abi reizē? Kurā brīdī vārds ieņem "tā kā" statusu un vairs nav vēlams? Tagad? Pēc trim lietošanas dienām? Varbūt, ka nekad, ja man tā negribās. Varbūt man patīk "tā kā", tas ir kā ledene, kas nekad nebeidzas. Tikai dara manas runas plūdumu pa mēli saldu. Un tai pat laikā citu dzirdi aizkaitinātu. Šķiet, ka aptuveni 17 procentus savas dzīves pavadu (esmu pavadījusi un pavadīšu) sakot "tā kā" un dzirdot citus sakām "tā kā". Bāc. 

(O, šis nejauši izspruka no maniem pirkstiem. Iepriekš arvien biežāk vajadzēja spiesties un spiest pašai pirkstus pie datora tastatūras. He, he, jauki, ka tik viegli vēl atgadās.)

Kādu mazdrusciņu laika man ir domu nobīde no manas apziņas. Kā uz pusēm (var būt, ka nevienlīdzīgi sadalītās daļās, nekad nevar būt pārliecināts, vai prāts zina to "you cut, I choose" triku, he) sadalīta apziņa. Viena puse dara un fiziski runā, otra puse tikai par visu smejas un nicina. Nekas tai nav labi. Vai tā ir paškritika? Vai kritiku vispār var tik viegli no sevis izdalīt? Un kā to aizvadīt?  Kura puse kuru uzvarēs? Vai to cīņā man (lai arī kas būtu "es") būtu jāiesaistās? Vai pa to laiku varu palasīt un padzert tēju? Vai nomainīt visas pasaules stāstus pret visas pasaules diskusijām? Vispār, kaut kad jāatcerās parunāt (vismaz ar sevi) par stāstu-diskusiju attiecībām.

Vēl neesmu gatava pazaudēt visas sakrātās selīniskā jaukuma prasmes. Bāc. Es cīnīšos!

//

Ā, šo stāstu vispār iesāku ar "bāc", jo gribēju pateikt, ka mans telefons kļuvis neciešami lēnīgs. Sirds plīst pušu līdz ar nervu stiegrām. Nē, tas nav uzreiz pārvērties opī, bet man kā pie ērtībām pieradušam pirmpasaulīguma kalngalam, to gribās lietot saziņai arvien mazāk. Taču teikt un runāt, un uzzināt turpina gribēties. Par to arī tas "bāc" bija. Laikam jāsāk zvanīt.

(un "tavu degunu!" manā galvā skan ar tādu pat intonāciju kā "ka tevi divi deviņi!", varbūt tas palīdz, ja tavā galvā šis tik tikko izceptais izsauksmes vārds sintezēja apjukumu)

nu!

hei, nu! Kaktuss, nu! Prieks, nu! Viss, nu! "Nu", man liekas, ir izsauksmes partikula, kas apzīmē kaut kā virzību uz priekšu (kas, apskatot saistībā ar iepriekšējo ierakstu, ir virzība pagātnē, bet tā tomēr ir arī nākotne, vienvārdsakot, pagātnisks solis nākotnē (jeb tagadnē)). ā, un arī laika apstākļa vārds, tad gan to neatdala ar komatiem. Šis katrā ziņa'ir labais nu, nevis sliktais nu. Vispār jau biju izdomājusi, ka šovakar ir īstais mirklis draudzībai ar grāmatām, un tad (tikko) tomēr uzradās "nu".

Vakar bija tā diena ar filosofijas valsts olimpiādi, kuru iesāka kāju un roku trīce, kas turpinājās ar nespēju koncentrēties un dažnedažādiem minējumiem, un visai saprotami uzrakstītu eseju, kas laikam nepiedienas filosofijas olimpiādēm (vismaz, balstoties uz rajona olimpiādē veiktajiem secinājumiem). Pēc aizvakardien piedzīvotās īgnuma kulminācijas jau šķita, ka solis atpakaļ ir burtisks kāpiens bedrē, taču pēc visiem akadēmiskajiem trakumiem beidzot atgriezās veselā saprāta prieks. (nezinu gan, cik šis būs ilgi, jo akadēmiskās ligas, kas galīgi neproporcionāli sakrīt marta mēnesī man, vēl turpināsies aptuveni 30 dienas). Kā gan var nepriecāties par bezmaksas ēdienreizi ar pazīstamo filosofijas olimpiešu sabiedrību un smiekliem. Protams, ka ātrs gan bija tas prieks (varbūt mana ēšana ar sporku plastmasas dakšiņas vietā tik tiešām visu salēlināja), jo mūs ļoti entuziastiski dzina ciemos pie filosofijas studentiem, kuri savā filosofiskajā vidē kā marinēti gurķīši uzsūkuši ideju vēstures garaiņus un tad tik runā tā, ka gaiss vien smaržo. Skaisti, nu! Tik tiešām. Nu jūtos kā iejūsmināta dēle, kas meklē tekstus, kuriem piesūkties un tikai lasīt un censties saprast un uzzināt. 

Tāpēc nu - lasīt!

Āaa, vēl - cik patiesībā forši ir spēt skaļi beidzot pateikt, ka plānoju studēt filosofiju, un nu jau ar nedaudz lielāka auguma pārliecību izlauzties cauri vairuma neizpratnes skatienu! Kā arī, šķiet, tas bija viens no maniem "bāc" (vai arī kāds "bāc", kas uzradās vēlāk līdz ar arhitektūras domas izmiršanu), kas nozīmē, ka es lēniņam virzos atrisinājumu rašanas virzienā. Tas arī izskaidrotu, kāpēc jauni "bāc" nenāk tik viegli - sākumā ar vecajiem jātiek galā.

Viss ir galvā (un varbūt arī sakritībās un nejaušībās un laikā) !!!!!!

Vīrakturētājauss beidzot pieņemta amatā (ā, tas patiesībā arī tas jau minētais kaktuss)

un mūziciņa, kas nejauši atrodas! Bāc, jāatsāk vairāk sapņot!!

 Nu gan - lasīt!