Dzirdu konduktora zvaniņu? Kā tas vispār izklausījās? Cik gan daudz atceros no savas maziņās esības dienām? Vai tās bija skaistas? Skaistākas, nekā tagad? Hm. Gribās domāt, ka saldējums arī tagad garšo tikpat priekpilni (ja pat ne vairāk (un kad to dala divos no rīta ar kādu)). Vai maz konduktori manā bērnībā dzindzināja, viešot tagadni apziņā? Liekas, ka nē. Lai gan varbūt dažkārt vajadzētu. Vismaz paskatīties uz saviem desmit pirkstiem, lai saprastu, vai nesapņoju.
Dienas nāk reibinoši smaržpilnas, taču reizē arvien satraucošākas. No ceriņu kupenām gandrīz vai var velt sniegavīrus un gribās tikai lasīt dzeju un gleznot, bet, protams, jālasa un jāraksta viskaut kas cits. Hm, cik ironiski, ka latviešu valodā visam, kas ir jādara, lieto priedēkli "jā". Vai tas tur ielikts ar mērķi motivēt darītājus? Ja tā, tad varbūt atbilstošāk varbūt būtu priedēklis "nē", ne? Vienmēr jau tas, kas aizliegts, lips klāt pie interešu jutekļiem un stutekļiem, un tas, kam JĀteic "jā", tas...nu, paliek kaut kur --c--i--t--u--r--. Ne tur, kur vajag katrā ziņā. Un tā nu tas dzīves rupucis rāpo un priekšu, un es, sakrustojusi kājas, sēžu tā plecos, dažkārt domājot par visu to, kas jādara, dažreiz sakot "jā", dažreiz sakot "nē" un kausēju šokolādi sev uz mēles. Vispār pēdējās dienās varbūt par daudz ēdu šokolādi.
dzin, dzin, nākamais!