plikums,
ķermeņa tikums,
ir naktsguļas likums
\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/\/
nu ko, sveika, vasara!
Sen neesam tikušās tā pa īstam, es tikai ar tavām siltajām vēsmām esmu peldējusies un spēlējusies, laidusi tās caur saviem matiem un ļāvusi, lai glāsta manus jaunatnīgos vaigus. Pēdējo mēnešu siltumā un notikumos esmu nebeidzami daudz minējusi, ka jūtos jauna. Jūtos gan. Nevaru saprast, kā gan jutos iepriekš. Veca? Pārāk jauna, lai atzītu savu jaunību? Un nu esmu nobriedusi jauna? Šaubos. Vēl tomēr esmu asniņš, kurš cer izdīgt kaut kur pa īstam, ieraudzīt gaismu pa īstam un zaļot uz nebēdu. Atkal jau augu tematika, bet nekur citur neesmu nonākusi (un laikam arī negribu nonākt). Pašlaik jau devīto stundu sēžu bibliotēkas stūrītī, no kura visu dienu skatījos uz kokiem, zaļiem un vareni sulīgiem. Tas, liekas, ir labākais, kas var notikt, jo jāspiež roka otrai sesijai. Atkal jau kņudoņa vēderā un vēlme nedomāt par nākamo mēnesi, jo, lai kā arī cerētu, tomēr neizdevās noplēst kaut vai vienu ausi kādam no sesijas zaķiem, kuri jānošauj. Metafizikā, piemēram, viņi pat paspēja pavasara vairošanās skurbulī savairoties. Wīū-wīū! Šodien centos iemācīties nosvilpot reizē ar ātrās palīdzības mašīnu. Un man gandrīz izdevās!
Šajā negaidītajā vasarā ieeju ar mazliet prieka par dzīvi, mazliet pārsteidzoša optimisma, lai gan pirms nedēļas pirmo reizi dzīvē nodomāju, ka man vairs negribās dzīvot. Traka doma, kuru likās, ka varbūt vajadzētu atrādīt ārstam, bet, protams, tās jau neviens nekad neuztver nopietni. Ceru, ka tā vairs neatgriezīsies un tas tik tiešām bija tikai mēnešreižu izraisīts depresijas odu uzlidojums, nevis konkrēts depresīvais ērglis, kura mērķis ir mani iemest kraujā. Eeee, nu šodien vairs negribās tik daudz mirt, bet kaut kā stulbi.
Eksistenciāla krīze? Varbūt.
Vēljoprojām cīnos ar filosofisko dzīves destrukciju izraisīto savas esības izjaukšanu, kuras rezultātā vispār vairs nekam nav jēgas. Viena maza kāda patības līmeņa nomiršana? Varbūt.
Vispār man patīk filosofija, pat ja saku, ka nepatīk. Vismaz tieši šaibrīd, kad esmu pabeigusi vienu no sesijas darbiņiem, wipipiii!
Ceru, ka, lai gan sesijas zobugrauža izrobota (aaaaaa, jāpierakstās pie zobārsta!!!) šī vasara man nesīs arī daudz satura vēstuļu rakstīšanai, jo neatbildētu to man ir sakrājies kāds žūksnis un sapratu, ka aktīva vēstuļu saziņa ir tieši tas, kas nepieciešams brīdī, kad vairs nav laika dzīvai saziņai un arī visus dzīves aizrauj prom no citam cita. Un aploksnē arī var iemest klāt jebko, ko sagribās, un adresāts taču nesūtīs atpakaļ. Hi hiiii. Būtu arī izcili atrast kādu ilglaicīgu un noturīgu prieciņu, jo tomēr pašlaik diezgan ļoti esmu bez patības pajumtes. Ne gluži tabula rasa, bet kaut kāds tukšs pieliekamais gan. Ja kāds zina, kā kļūt par patīkamu dzīvojamo istabu, lūdzu, neklusējiet!
Labi, varat arī paklusēt un es pa to laiku uzsvilpošu kaut ko. Un vispār, jāminās mājup, tiekamies otrpus (vai pusceļā??) sesijai!
Lai jums silti, zaļi un priecīgi!