Sen neesmu šeit rādījusi ne savas rokas, ne sokas, pat mokas ne; zinu, ļoti labi zinu. Patiesībā brīdi pirms tikkobrīža sapratu, ka mazliet pat biju piemirsusi par šo savas dzīves noputējušo nostūrīti, bet varbūt labi vien ir iekrist citos dzīves virpuļos un aizbēgt no pierastajiem pieradumiem.
Jau atkal dzīves gaitas mani vedina atcerēties, ka visas gaismiņas tomēr met mazliet ēnas — dažkārt nevaru izspriest, ko tie paklupieni (labi, labi, visss man ir labi jau patiesībā, (bet)) grib man ziņot — vai to, ka lienu brikšņos un man vajag izvēlēties citu debespusi, pēc kuras virzīties kaut kur (der arī ne uz priekšu reizēm), vai arī to, ka dzīvē tā notiekās un nevajag satraukties (vai varbūt tieši esmu kļuvusi par liesu un vajag mazliet emocionālā sulīguma man).
/ šeit beidzas mans augusta beigu rakstījums, kas bija laikam iesākts jūlijā un, mazliet paceļojot laikā, nokļūstu šodienā /
Hm. Pašlaik ar universitāti vēl jūtos mazliet savādi, it kā jau gads garām, tomēr ievadlekcijās pie aptuveni tiem pašiem pasniedzējiem jūtos mazliet kā pirmajā randiņā ar pasaules slavenu zinātnieku - zinu tikai to, ka neko nezinu. Paralēli vēl gadījās pieskriet pie pirmkursniekiem ievadnedēļā, kur visi runā par refleksiju, un pēkšņi automātiski sāku reflektēt par to, ka neko nezinu. Kaut kā cenšos kāpties uz atpakaļu, grimt dziļāk savā (ne)zināšanā, līdz sasniegtu drošu pamatu, zināšanas, no kurām varu atsperties un sākt šo mācību gadu, taču viss, ko iegūstu, ir otrā un trešā un tālāku līmeņu nezināšana, jo nevaru būt droša par metodēm, ko pielietot zināšanu ieguvē, ne par domu atvedināšanas pareizību unnnn nu vispār par neko. No vienas puses demotivējoši, bet no otras tomēr gribās censties un mēģināt un rakties līdz sapratnei.
Lai gan varbūt vienkārši der sev vēlreiz atgādināt, ka filosofija nesniedz universālas atbildes, tāpēc nevajag ļauties tās mānīgajam valdzinājumam un paļauties vairāk uz sevi. Bet kā domāt???? ĀAAAAA, es taču arī par to neko nezinu. Wuhh, būs interesants semestris, es tā jūtu. Tas ir, pašlaik cenšos atteikties no visām institucionālajām ietekmēm un nodoties pati sev, taču vairāk brīva laika = vairāk laika, lai ar prātu uzmestu trīs kūleņus, sareibinātos galva un es zaudētu jebkādas sajēgas spējas, ne?
Tad jau redzēs, kā būs, bet ceru, ka man patiks (vismaz rudens vēji, kas iepinušies manos matos (vai saulīte (vai prieks par pirmo sniegu (vai grāmatas, kuras esmu sākusi lasīt katru dienu!))))
/ šeit beidzas mans augusta beigu rakstījums, kas bija laikam iesākts jūlijā un, mazliet paceļojot laikā, nokļūstu šodienā /
Hm. Pašlaik ar universitāti vēl jūtos mazliet savādi, it kā jau gads garām, tomēr ievadlekcijās pie aptuveni tiem pašiem pasniedzējiem jūtos mazliet kā pirmajā randiņā ar pasaules slavenu zinātnieku - zinu tikai to, ka neko nezinu. Paralēli vēl gadījās pieskriet pie pirmkursniekiem ievadnedēļā, kur visi runā par refleksiju, un pēkšņi automātiski sāku reflektēt par to, ka neko nezinu. Kaut kā cenšos kāpties uz atpakaļu, grimt dziļāk savā (ne)zināšanā, līdz sasniegtu drošu pamatu, zināšanas, no kurām varu atsperties un sākt šo mācību gadu, taču viss, ko iegūstu, ir otrā un trešā un tālāku līmeņu nezināšana, jo nevaru būt droša par metodēm, ko pielietot zināšanu ieguvē, ne par domu atvedināšanas pareizību unnnn nu vispār par neko. No vienas puses demotivējoši, bet no otras tomēr gribās censties un mēģināt un rakties līdz sapratnei.
Lai gan varbūt vienkārši der sev vēlreiz atgādināt, ka filosofija nesniedz universālas atbildes, tāpēc nevajag ļauties tās mānīgajam valdzinājumam un paļauties vairāk uz sevi. Bet kā domāt???? ĀAAAAA, es taču arī par to neko nezinu. Wuhh, būs interesants semestris, es tā jūtu. Tas ir, pašlaik cenšos atteikties no visām institucionālajām ietekmēm un nodoties pati sev, taču vairāk brīva laika = vairāk laika, lai ar prātu uzmestu trīs kūleņus, sareibinātos galva un es zaudētu jebkādas sajēgas spējas, ne?
Tad jau redzēs, kā būs, bet ceru, ka man patiks (vismaz rudens vēji, kas iepinušies manos matos (vai saulīte (vai prieks par pirmo sniegu (vai grāmatas, kuras esmu sākusi lasīt katru dienu!))))
 |
| ..vai tie paši vecie, mīļi mīļie cilvēki |