ohohohooo, kāds laiciņš ir gan pagājis.
Šodien beidzot apstājos. Pasēdēju mierīgi. Nezinu, vai padomāju, vismaz aktīvi nedomāju. Ļāvu prātam pašam raisīties. Un tomēr sāku kaut ko domāt. Domājos par to, kāpēc šajos ierobežojuma laikos jūtos tā, kā jūtos. Kaut kā neriktīgi. Protams, spriedze par mācībām svešā valstī un atgriešanos mājās. Tomēr jau kuro reizi apjautu, ka neesmu es. Nu, tas ir, esmu, bet liekas, ka sevi mānu, sakot, ka es esmu sēdēšana pie datora piecus mēnešus no vietas. Uzziņa, pārdzīvojumi, grūtības, to uzveikšana. Protams. Viss, kā nākas. Tomēr laikam jau šaubos, vai filosofijas dēļ kādreiz kļūšu par darboholiķi un varēšu tajā atrast un realizēt visu sevi pašu. Pēdējos mēnešos cenšos, tomēr nezinu, kā labā. Liekas, ka ne sevis, vismaz tieši nē, kaut kā pastarpināti. Un tad nodomāju, kas tad īsti esmu vai ko es gribu. Un sāku sapņot. Vai atcerēties. Par riteņbraukšanu katru vakaru un rītu gar Lucavsalu. Par mīļo cilvēku satikšanu un pasākumiem un piedzīvojumiem un mazliet dejām. Par braukšanu uz laukiem vai iešanu dzērvenēs. Tā jau laikam ir tā mana dzīve, kuras dēļ elpoju. Nevis sēdēšana pie datora un centieni it kā manis pašas labā. Laikam jau Latvijā ir vieglāk, jo tur tas viss ir pieejams un tikai jāatcerās, ka viss ir apkārt, tikai jāpasniedzas pēc tā.
Ai, ai, tikai tagad apjaušu, ko nozīmē tas izteiciens "tev nav dzīves". Tāda pusdzīve ir nu gan. Man pašlaik, tas ir. Tomēr arī novērtēju, ka esmu šajā situācijā un spēju būt pietiekami tālu, lai spētu refleklēt un nonākt pie secinājuma, ka es esmu savs sapnis jau tagad, nav jāgaida, ka piepildīšos tikai vēlāk. Vēl mazliet vēlāk. Nu labi, patiesībā jau neesmu gan savs sapnis, jo diezgan maz ko ir iespējams darīt ierobežojuma laikos. Taču, nezinu, kā ir bez distances, bet man liekas, ka ar to paraudzīties un sakopot domas ir daudz vieglāk. Un par to šodien esmu pateicīga.