Brīvās dzīves priekšvakarā guļu vannā kalna galā, skatos debesīs un cenšos sajust, kas īsti esmu es. Pirmais siltais maija vakars un sajūta, ka nekas nav mainījies. Satraucos par sevi, sevi sevi, it kā nebūtu vismaz par gadu vecāka un nespētu saprast, ka pasaule nemaz nav par mani. Bet par ko tad? Moriss Merlo-Pontī raksta, ka ķermenis nevis ir telpā un laikā, bet gan apdzīvo to. Kāda tam atšķirība?
//
Ja vien es varētu saņemties, es iztaisnotu muguru un teiktu sev, ka tā vairs tālāk nevar. Ka esmu pārmaiņu vērta un ka varu sev nekad nebeigt ticēt. Ka esmu spējīga un neesmu sēne, ka neesmu slikts cilvēks, ka esmu pietiekama. Es saņemos un sev atgādinu, ka pasaule nebeigsies pēc bakalaura darba nodošanas, un arī pēc jebkura cita šķietamā pasaules gala. Es modīšos un dejošu un priecāšos un staipīšos un lasīšu un atpūtīšos un būšu labajā realitātē, nevis īstajā realitātē. Vakar meditēju, bet jau sen to nedaru regulāri. Dzeru trīs kafijas dienā, jo man taču jāraksta bakalaurs. Fokusssssss.
//
kaut kad pavasara noskaņās tas bija. Neteiktu, ka tagad ir labāk, tikai cits fokuss. Nākotne ir atvērta un beidzot jāsakārto istaba. Šī tāda joku vasara. Neko nesagaidu un negaidīju, bet beigās kaut kas notiek tāpat un cenšos pieķerties kādām savām iekšējām sajūtām un identificēt, ko tās ar mani dara. Prieks par būšanu un arī neziņu. Laikam jau tā ir patīkama, jo rada sajūtu (ilūziju?), ka viss ir iespējams. Var jau būt, ka ir. Atliek vien turpināt atcerēties elpot. Un saņemties šam un tam.
Biju Liepājā uz nedēļu un jau atkal jūtu alkas pēc jūras dzīves. Esmu atradinājusies no grāmatu lasīšanas, bet nu gribās dikti dikti pārlasīt Nenoteikto biju, spēlēties jūrmalas miltos un viļņoties līdzi ūdens vējam. Viegli nav, bet arī ne slikti.