{{par riteņripošanu ziemā}}
Sērfojot ar riteni uz ledainiem ceļiem, pirms pāris nedēļām piedzīvoju īsteni burvīgu kritienu - ledus slīdēja, bet vētra pūta no otra sāna, kā rezultātā kritiens bija tik nemanāms, ka pat paspēju nodomāt "ooo, es atrodos 45 grādu leņķi uz riteņa, kā tas var būt, ka neesmu vēl saasniegusi zemi"? Hi! It kā jau analizējot šo domu, ir pilnīgi skaidrs, ka, neesot 90 grādu leņķī no augšupstāvoša riteņa, es neesmu sasniegusi zemi, bet laikam jau sāls ir apslēpta ātrumā. Nevaru saprast, vai pēdējā laikā man vienkārši ir sajūta, ka ir vairāk brīvā laika vai arī dzīvošanu un būšanu dzīvai vairāk izbaudu, taču, katru vakaru atskatoties uz pagājušo dienu, diezgan priecīgi pie sevis maigi nopriecājos, ka es esmu atbildīga par savu dzīvi un daru to, kas man patīk! Runājot par riteņkritieniem, šoziem ir gadījies arī otrs - grieziens uz gājēju pārejas, brauktuves apledojuma neaprēķinājums un kritiens uz abām kājām (!!!) Nezinu, kā to paveicu, pie tam ar svārkiem un saviem augstākajiem papēžiem, taču arvien vairāk domāju par radžu riepām vai vismaz ķiveri. Lai gan tad jau redzēs, ko nesīs dienas saule, iespējami viss sniegs un ledus tomēr kaut kur atkusīs. Kā nekā vairākas reizes šogad tas jau noticis.
{{par akadēmiju}}
Vispār pēdējās dienas man ir gājis labi - dzīve tik tiešām sāk sakārtoties un nomierināties (kas gan nenozīmē, ka neizdomāju vēl veidus, kā sevi nodarbināt, ha, taču varu vismaz vairāk fokusēties uz mākslas lietām). Kaut kad pārkārtojot uzkrāto materiālu/darbarīku kastes, sapratu, ka tomēr iestāties LMA bija īstā izvēle un priecājos, ka nepakļāvos viedoklim, ka tekstilmāksliniekus Latvijā vajadzēs par aptuveni 100% mazāk nekā IT jomas darboņus. Jo nauda tāpat kaut kā ienāk manā kontā un, ja tā, tad jau tiešām svarīgāk ir, ka daru to, kas man patīk, pat, ja tas ir izaicinoši. Laika gaitā gan noteikti ir kļuvis vieglāk uzveikt "ahh, kāpēc man katru dienu kaut kas ir jārada" iekšējās vaimanas. Radīt ir patīkami, it īpaši brīžos, kad šķiet, ka nekam sakarīgam nav lemts no manis izspiesties.
{{par Kivirehku}}
Šodien biju uz "Vīrs, kas zināja čuskuvārdus" nacionālajā, unnn šķita, ka dramaturgs ir pārpratis Kivirehku. Bija sajūta, ka Ivars Pallu bija nolēmis, ka "ej dirst" un "dirsa" ir svarīgākie akcenti Kivirehka darbā, nevis pagānisma burvelības pasaule, kuras noriets tiek apspēlēts stāstā. Atceļā no teātra domāju par šo negodību un to, vai gadījumā Kivirehkam vienkārši nav iespējami divi lasījumi - tāds brutālais un poētiski amizantais. No tiem pirmo, šķiet, ka piekopj gan Pellu, gan arī "Rijkuris jeb novembris" ilustrāciju autors, savukārt otru tomēr Kivirehka darbos primāri ieraugu gan es un Putniņi, gan Mansards un arī Kvadrifons. Tā ka šodienas secinājums - uz nacionālo un igauņu režisētām izrādēm kādu brīdi vairs nedošos.
{{par vienību}}
Pēdējos laikos domāju par to, kā ir būt vienai, un sapratu, ka vispār jau kopš pirmā kursa vienmēr esmu bijusi kādā kopībā, kas īsti nedarbojas, tāpēc atkal būt pašai (p)ar sevi un nemazam netiekties meklēt jebko ir dikti tīkami. Tas mani pašu pārsteidz, jo tik ilgi esmu ilgojusies pēc kontakta un meklējusi sevi citos, ka ideja par būšanu sev ir kļuvusi par kaut ko konotējošu ar nepilnību, ilgām un kaunu, kas jāsteidz novērst. Nesen palasīju savus pamatskolas laika dzīves pierakstus, kur lēmu, ka, ja jau neviens skaists puisis man nav uzrakstījis kaut vai vienu (pat briesmīgu) rindiņu, man pašai jāsteidz to mainīt. Prieks, ka šis cikls ir beidzies un var sākties nākamais - savas vienības apzināšanās un izbaudīšanas laiks.
