kā sevi motivēt, kad gribas ______ ?
Pirmais maģistra gads ir uzveikts, vairs nespēju aiziet gulēt pirms ārā nekļūst gaišs, priecājos par pavasara svaigo treknumu, ilgojos pēc rudens un patiesībā arī centrālapkures (lai gan vienkārši arvien mācos saklausīt savas emocijas un reaģēt uz tām atbilstoši un veselīgi). Priecājos, ka varu būt kāda cilvēka uzticības persona, praktizēju mieru par dzīves plūduma neatkarību no maniem plāniem, alkstu bačatas un kontakta, ko tā izraisa starp mani un cilvēkiem, ar kuriem citādi nebūtu sastapusies. Mācos būt par labu draugu, sarunāties un klausīties arī tad, kad to īsti negribas. Prakrizēju iejūtību pret sevi par to, ka visticamāk manas attiecības ar ģimeni nekad neuzlabosies, kā arī turpinu mācīt matemātiku un cenšos izdomāt, kas mani atšķir no citām sievietēm.
Pirms pāris laikiem, slīdinot acis cauri iekaramo griestu profilu jūkļiem un fotografējot mumificējušos baložus, sapratu, ka šogad esmu daļa no laikmetīgās mākslas izstādes, kuru pirmoreiz apmeklēju tieši pirms 10 gadiem Tabakas fabrikā un kas man deva pavisam jaunu intereses grūdienu par radošo darbību. Vai es līdz galam sapratu, kas tur notika? Diez vai, bet telpa, kurā bija kastes ar dūmiem un miglu, šķita kaut kas pilnīgi iespaidīgāks, nekā zīmēt kaķi no grāmatas mākslas skolā, tāpēc varu vien būt pateicīga, ka visi notikumu posmi savietojās tieši tā, lai es būtu tieši te un tagad. Braucu bez lietussarga uz IKEA pa traku lietu un viss, ko varēju darīt, esot miklajā autobusā, bija paskatīties apkārt un tad dziļi ieelpot - izelpot.
Šis man atgādina pieminēt to, ka ir vairāk jāpiekrīt nezināmajam!! Man piedāvātais nezināmais izvērtās par Rīgas caurstaigāšanu ar acīm ciet un Everything everywhere all at once redzēšanu, kas kopumā bija pieredze ārpus mana komforta zonas, bet gluži kā absurdajiem tinderrandiņiem – turpinu sev jautāt, kad tad vēl, ja ne tagad. Vispār runājot par to trakulīgi trakulīgo filmu, kas balstās teorijā, ka pasaule sadalās divās atšķirīgās pasaulēs brīdī, kad izdari izvēli, sapratu, ka patiesībā esmu diezgan daudz uzdrīkstējusies darīt savas dzīves laikā, tāpēc (1) esmu piedzīvojusi daudz ko jauku; (2) esmu piedzīvojusi arī brīžus, kad uzdrīkstētais tomēr neizdodas. Bet kopumā jūtos labi, ka trenējos saņemt arī atteikumus (un (censties nekautrīgi) kaunīgi iet prom no pasākumiem, kur neesmu laicīgi nopirkusi biļeti, tāpēc man neielaiž).
He, protams, ka ārā jau ir gaišs un vairs nav mana (un visu citu kalendārā neierakstīto vārdu) diena, tomēr man labi smaržo mati un vispār priecāšos būt par meiteni, kas kādam nogrieza matus (vai izraustīja uzacis), tā ka padod ziņu, ja tev gribas būt otrpus matu šķērēm! (vispār, ja tu šo lasi un arī negribi, lai griežu tev matus, priecāšos, ja padosi man ziņu tāpat!)
Kā arī man pēdējā laikā kārojas vienas dziesmas vienas stundas versijas, varbūt tev arī patiks (es arī esmu pārsteigta, ka man neapnīk):