dzin dzinnn, te jums zvans no prāgas

tā tā, tā, mana rakstvietne ir iemaldījies kaut kādā Singapūras un citu neklasificētu svešvietu radarā, tāpēc atgriezusies sajūta, ka jāmēģina cilvēciskot internetiskā saziņa. Un šodien pēc vienas atceltas lekcijas un otras lekcijas, uz kuru pasniedzēja vienkārši neieradās, beidzot izdomāju kā!

Esmu lēnām sākusi mazliet vairāk lasīt satori (jeb beidzot izlasīt dažus rakstus arī līdz galam), izlasīju tur arī brīnišķīgo Danielas rakstu par meilārtu, un sāku domāt, ka meilārts taču ir tik lielisks aktīvisma veids, ka nesaprotu, kāpēc nekad neesmu iedomājusies par vēstuļsūtīšanu nejauši izvēlētām adresēm (lai gan, visticsmāk interesanti nosauktās ielās dzīvojošajiem visticamāk būtu lielāka iespēja kaut ko saņemt, bet nu tā jau ir novirze). Lai nu kā, tas viss rezultējās ar apjausmu, ka es taču esmu viena vēstuļlidojuma attālumā no visiem, kas šo vietni lasa, tā ka, ja nu tev ir duka, aizpildi šo, un gaidi kaut ko savā pastkastītē!

((lūgums uzturēt gaidas par vēstules saturu visai pieticīgas))

par valriekstiem

opā, vai tiešām būs pagājusi visa vasara bez nevienas vasarīgas pārdomas no manis? ja tā atskatos, nemaz nezinu, ko lai teic. Bija forši, bija laimīgi, bija emocionāli un dažbrīd arī bēdīgi un stresainai. kā jau dzīvei pienākas.

tā iesāku vēl vasarai ritot, tā pabeidzu vasarai jau esot prom.

ir sajūta, ka pēdējos gados ieskrējies cikls, kas kā mīlestības čauliņa ne gluži sargājusi no ārpasaules ļauneklībām, bet drīzāk mani barojusi un ļāvusi nobriest kā tādam valriekstam, tuvojas izskaņai. daudz kas jau paveikts, daudz kam vēl jāsaņemas, bet galvenokārt nu man atliek vien nebaidīties un ļauties straumei. zinu, ka būs forši, jo beidzot apzinos, ka par laimi vai nelaimi mana dzīve ir galvenokārt manās rokās un tikai man ir vara (un tā laime, tas gods) raudzīt visu tajā notiekošo, kā vien izdomāju. un tas nekas, ja viss neizdodas tā, kā gribētos. tas nekas, ja esmu atsākusi šad un tad arī paraudāt. ir skaisti pieaugt un man prieks, ka mainās sezonas, mainās aktutalitātes, paradumi, bet galvenokārt cilvēki man apkārt. jo tikai kustoties un mainoties var atrast tos īstos ceļabiedrus un kaimiņus, ar ko kopā ir vēl priecīgāk.