Ha

Ak dievs, es sapratu cik mans blogs ir nožēlojams.

zbz

čauu, tāds bēdīgs čau, es jūtos pilnīgi nekādi, rīt braucam uz luksemburgu un kad atgriezīšos, pus vasara jau būs pagājusi. es domāju, ka man šī vasara būs pilnīgi nekāda. starpcitu, aizvakar es tiku līdz annai un man pat bija dāvana. viņai bija superliela un superforša māja un milzīgs iekšējais baseins. un mums gāja tīri labi. un es jums ieteiktu pasmaržot jebkuru Latvijas arhitektūras žurnāla numuru, tā smarža ir apbrīnojama. un es vakar aizgāju gulēt četros un es piecēlos salīdzinoši agri, tāpēc ceru, ka šonakt aiziešu laicīgāk gulēt. atā, tāds bēdīgs atā. uz kādu laiku, jo nezinu, vai jaunajā dzīvoklī ir internets

mana brīnišķīgā desktopa bilde par godu kaut kādai mašīnai ar harija potera numuru

lūzt

mana sirds ir saulazta. droši vien jau iepriekš tāda bija, bet tagad ir vēl jo vairāk. gurķa jaunā profila bilde visu izbojā. un lai gan es šogad nebraucu uz hp, tad droši vien nemaz gurķi šovasara nesatikšu un diez vai vispār jebkad savā dzīvē. ceru gan, ka satikšu. bet man patika smaidīt un priecāties un tajā pašā laikā raudāt un bēdāties par to kā viņš mani ienīst, bet ar mani ir tieši pretēji. pagājušās vasaras vēlās naktis diezgan lielā skaitā bija vienas no jaukākajiem brīžiem manā dzīvē. bet es nez kāpēc nejūtos pilnīgi iznīcināta, lai gan tas viss bija pārāk bēdīgi brīnišķīgi. un es jau te varētu vēl te sarakstīt daudz un dažādus sīkumus, ko šodien izdomāju, bet tas galīgi neiet kopā ar manām priecīgajām bēdām.

anna

sveeeiki, ir gandrīz divi naktī un man rīt līdz diviem ir jāatrod annai dāvana. man ir galīgi dīvaina rozā/sarkana kaste ar spīgulīšiem un līdzīgs apsveikums. un es protams visa arī esmu ar spīguļiem. un man vēl rīt ir jātiek līdz asariem kādā mistiskā veidā, jo no stacijas ir kāda pusstunda laikam, nu kartē tas izskatījās tālu. man principā nav dāvanas, nokļūšana pie viņas gandrīz neiespējama, miega daudzums - minimāls. ceru, ka rītdiena izdosies. es nezaudēju optimismu, ha.

deb

sveiki, tās debesis, ak dievs, es nevaru izturēt. brīnišškigi skaisti, ļoooti jauki. es tagad pilnīgi nesaprotu kā varēju agrāk sūdzēties ar to, ka mana istaba ir garndrīz uz ziemeļiem un te iespīd saule uz desmit minūtēm. bet tad atnāca vasara un man nebija ko darīt un es sāku pievēsrt vairāk uzmanības citām lietām un ieraudzīju cik brīnišķigas no manas istabas skatoties ir debesis. it īpaši vasrā, kad saule riet vēl ideālākā vietā, un mākoņi un debesis paliek jaukas. un es jau atkal sāku pārmest to, ka neesmu atradusi kaut kādu jaunu mūziku, jo vecā man ir apnikusi. bet izrādās, ka uzliekot patrika watsona, aa jaaa, par ko jau kaud kad nesen rakstīju, mūziku, tomēr var sajust prieku un to lielisko iedvesmu, ko sen nebiju jutusi.

viena no lieliskajām bildēm ar brīnišķīgajām vakara bezmākoņu debesīm

nekas

sveeeeeiki, mani laikam lielākā daļa nesaprastu, ja es viņiem pateiktu, ka ēdu medu tāpat - ar karoti no burciņas. un burciņa ātri iztukšojas. šodien manai klasesbiedrenei un ļoti labai draudzenei Līvai bija dzimšanas diena, un principā jau arī tagad ir, un mēs bijām šausmīgi pozitīvo emociju farbikā psaiho.lv, kas bija protams, ka vienā no vefa vecajām ēkām, tieši priekšā totaldobžei (tas tāds mākslas centrs) un tur, kā jau pēc nosaukuma var spriest, bija tumšs, maskas, plastmasas līķi, rokas, kas tevi apgrābsta, skaņas un mīksti cirvji. visdīvainākā un vissmacējošākā vieta man likās istaba, kur pilnīgi viss bija dūmos un ieejot tu vienāgais ko redzi ir balti dūmi. tas bija baisi, jo tu neredzēji tikai metru uz priekšu un tad, kad tev pēkši priekšā parādās kāds pakāries nav diez ko jauki. tā noteikti bija visdīvainākā vieta, kur esmu bijusi kāda dzimšanas dienā. aaaaa, un sākumā man tie dūmi atgādināja go planētas lāzerlabirintu, par kuru biju pinīgi aizmirsusi

vasara

visi vienēr priecājas par vasaras brīvlaiku un es protams arī, bet tā kā es šogad nebraucu u nevienu nometni, es pamatā sēžu mājās, ēdu un garaikojos. nopietni, ir pagājusi viena sestdaļa vasaras un man jau nav uz ko atskatīties - tikai mājās sēdēšana pie datora lielākoties, skatoties filmas, seriālus un meklējot internetā kaut ko interesantu. bet vakar man uznāca iedvesma kaut ko pameklēt par kino, aktieriem, teātriem un tā tālāk. es izdomāju, ka es ar helmu varētu pieteikties  teātrim annas ielā 2. darīt JEBKO, savādāk es attapšos 31.augustā pilnīgi nekāda, ne atpūtusies, ne ko labu izdarījusi. aaaaaaaaaaaa un es sāku domāt, ka neviens no manas jaunās klases vispār nezin, ka man ir blogs, smeiklīgi

pie līvas

nu tātad es ar paulu bijām aizbraukušas pie līvas, gāja ļooti labi un viss pārējais bija jauks. Viņai ir tik IDEĀLI logi, nopietni. man ir dažas bildes canonā un dianā, kas vēl nav attīstītas, tāpēc nav vairāk bilžu. jau braucot uz turieni man pateica, ka es ar paulu pārējiem traucējot, jo mēs vilcienā mēģinājām uzpūst balonus un tā kā mēs visu laiku smējāmies man viens piepūsts, bet ne aizsiets balons aizlidoja pa gaisu un man palika žēl to visu, kas brauca ar mums, jo mēs bijām pilnīgi dīvainas. un pie līvas ārī bija labi, skatījāmies we bought a zoo, taisījām ēst, peldējām, smējāmies, gājām pie kaimiņiem pēc visa kā, runājāmies un darījām visu pārējo. tas tā īsumā 

Līvas lieliskais logs

Līvas superīgā glee siena

losers

Bijām ārā ar šampanieti un no mūsu bļaustīšanās pamodinātiem kaimiņiem

Mana kartiņa Līvai

Paulas iedālā dāvana Līvai

es-paula-līva

gājām gaidīt saullēktu

mēs

pusminūte līdz jūrai

gleeeee

jā, es skatos glee, pavisam nopietni. un man glee liekas viens no jaukākajiem seriāliem ar the carrie diaries un new girl. un nesakiet, ka glee nav foršs, jo, ja saprot to galveno domu..tad arī saprot, ka ir pilnīgi stulbi teikt, ka glee ir briesmīgs. un patiesībā es te gribēju rakstīt par vienu dziesmu no divām, kas no glee ir manā ipod - the scientist. tā ir coldplay dziesma, bet man daudz daudz labāk patīk glee versija.

šo die

dažreiz man liekas, ka dzīve ir pārāk netaisnīga. Bet patiesībā mēs paši esam tādi. Mēs varējām darīt savādāk, varējām, bet neizdarījām. Un pēc tam nožēlojām. Bet dzīve mums atklāja kaut ko jaunu, brīnišķīgu, pat ļoti. un tieši tad man gribas, lai būtu tāds smaidiņš, kurš ir bēdīgs, bet dziļi sevī pateicīgs par lieliskajām lietām, kas ar katru sekundi atklājas mums, tieši tajā brīdī, tajā ideālajā, perfektajā brīdī. un tu jūties bēdīgs vēljoprojām par lietām, ko tu varēji izdarīt savādāk, bet tad jau tevī sāk uzvarēt tas prieks, kas ir radies no tām jaukajām lietām un tad tu jūties patiesi laimīgs. par latviju. par sevi. un tu jūties arī patiesi lepns, ka Latvijā ir kaut kas tik jauks.  Tas bija manas šodienas skelets. un tas par ko es runāju bija šis, no raidīja "TE" - 

h

haha, jā,  es sapratu, ka te neviens ilgi jo ilgi nav bijis un arī nebūs, tāpēc, ja nu kāds kādreiz bez manis visas šīs besakarības lasīs būs interesanti. es sapratu arī to, ka es blogošu, nu to es arī pati izdomāju, jooo tā kā vairs netvītoju, bet ir diezgan daudz lietu, par kurām es nodomāju - jā, šitas ir stilīgi, tikai man nav iespējas ar to padalīties, tad es to varētu darīt šeit, tikai vienu rezi dienā un bezcerīgi nesaprotami to visu mēģināt aprakstīt.

v

Sveiiiki, es zinu, ka šim ierakstam nav nekāda sakara. un es zinu arī to, ka droši vien, ja es pacentšos, to izasīs labi, ja divi cilvēki, bet tā kā man nebūs pa vasaru ko darīt, lai gan es parasti tagad attopos pusvienos naktī nesaprotot kur palika visa diena, tad es vismaz gribu izdarīt KAUT KO pa vasaras brīvlaiku atskaitot izlasot grāmatu kalnu, ko plānoju izdarīt, nu jā, ja man būs jāblogo, tad ismaz man būs stimuls fotogrāfēt. tātad man to darīt vai nē?

ar pilnīgu bezsakaru 

 Selīna.