tikai nē

Sēžu istabā uz grīdas un prātoju par savu dzīvi. Es nezinu, ko vēlos. Bet zinu, ko nevēlos. Vai tomēr nezinu? 

Pēdējā laikā man riebjas mana dzīve. Es ienīstu savus draugus. Un ienīstu sevi par to. Man nepatīk cilvēki, kas man ir apkārt man ikdienā. Un es sev nepatīku tā iemesla pēc. Es sev nepatīku. Un tāpēc es arī sevi ienīstu. Es pirmo reizi mūžā domāju par aiziešanu no rv1ģ. Kā lai aizbēg no dzīves, kuru nav iespējams mainīt? Nē, par pašnāvību es nedomāju, nē nē. Mierīgāk. Katru dienu sev nosolos - es vairs nerunāšu ar nevienu sev apkārt, varbūt tad pārējie mani liks mierā. Bet katru dienu atgriežos mājās ar nožēlu - man atkal nesanāca.

Life sucks. Vai varbūt tas vienkārši ir rudens. 

plus mani visi analogie fotoaparāti ir nobeigušies un nevaru atrast lētus aizvietotājus. 

hello goodbye

hmmmmmmm...nu kā lai pasaka. Es mīlu Latviju no visas sirds, bet tikpat ļoti es mīlu angļu valodu. grūta izvēle. Lieta tāda, ka gribu sākt blogu angliski. gribu liegties un teikt, ka ne jau lai kļūtu slavena un viss tas, bet gan tāpec, ka daudz vairāk lasu angliski un mans prāts notiek angliski. Vismaz latviski, šķiet, vārdi nāk ārā grūtāk. Nezinu. Varbūt jau tā nav un, ja saņemšos un tiešām kaut ko sākšu, beigās nekas nesanāks, bet es ļoti gribu. gribu mēģināt. par ko gan viss pārvērtīsies? tad jau redzēs

jauns adapteris, vecs obejktīvs sākts pielietot no jauna - solās būt jautri