es pat nezinu, ko

Hei. Es pat nezini, ko lai saka. Dzīve ir amerikāņu kalniņi? Noteikti. Pašlaik es vairs nesaprotu, kas notiek ar manu dzīvi, tik tik ļoti. Ziemassvētki garām, vēl tikai Jaunais gads un dzīve būs atpakaļ vecajās sliedēs. Lai gan ceļš vienmēr iet uz priekšu. Skati un ainas ir citi. Tāpēc, fuck you, Raini, nepastāvēs, kas mainīsies. Dzīvē ir reizes, kad viss stāv uz vietas, bet ir brīži, kad viss sasviežas kājām gaisā. Tā ir dzīve. Es zinu, ka tu vienkārši gribēji būt gudrs, bet dzīve ir gudrāka.

dvesel

nu ko lai saka, ja nav ko teikt. Es gribu rakstīt, pierakstīt šeit daudz daudz rindu, aizbēgt no neveiksmīgas literatūras un miljoniem stundu klausīties brīnišķīgos vārdos. Aizmirst, kas esmu un aizmirst par savu esamību. Bet tā nav. Tā notiek reti. Es attopos savā ķermenī, ar savām problēmām un visu savu neveiksmīgo būtību. Man pašlaik bija jābūt laimīgai, bet vai tā ir depresija, ko tagad izjūtu? Nekad neesmu bijusi nelaimīga publiski, bet varbūt ir laiks atklāt patieso Selīnu?
Es gribēju būt es, gribēju būt īpaša un lieliska, apbrīnota un forša. Nezināju, kur lai sāk, tāpēc centos atdarināt citus. Pazudu. Pazaudēju sevi. Tagad esmu maksimāli apjukusi. Man liekas, ka manis nav. Kā uzturēt prātu un ķermeni, ja nekā nav. Varbūt man trūkst dvēseles? oh, dziļi. Bet man tiešām liekas, ka tā ir. Eu, es laikam tikko atradu sevi.

plāns dzīves prieks