nu ko lai saka, ja nav ko teikt. Es gribu rakstīt, pierakstīt šeit daudz daudz rindu, aizbēgt no neveiksmīgas literatūras un miljoniem stundu klausīties brīnišķīgos vārdos. Aizmirst, kas esmu un aizmirst par savu esamību. Bet tā nav. Tā notiek reti. Es attopos savā ķermenī, ar savām problēmām un visu savu neveiksmīgo būtību. Man pašlaik bija jābūt laimīgai, bet vai tā ir depresija, ko tagad izjūtu? Nekad neesmu bijusi nelaimīga publiski, bet varbūt ir laiks atklāt patieso Selīnu?
Es gribēju būt es, gribēju būt īpaša un lieliska, apbrīnota un forša. Nezināju, kur lai sāk, tāpēc centos atdarināt citus. Pazudu. Pazaudēju sevi. Tagad esmu maksimāli apjukusi. Man liekas, ka manis nav. Kā uzturēt prātu un ķermeni, ja nekā nav. Varbūt man trūkst dvēseles? oh, dziļi. Bet man tiešām liekas, ka tā ir. Eu, es laikam tikko atradu sevi.
 |
| plāns dzīves prieks |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru