Tagad

Labi labi, gads jau gandrīz apkārt, pat vairāk laika pagājis kopš tiešām aktīvi šeit darbojos, bet vajadzētu atsākt. Vispār diezgan interesanti, šovasar pirmo reizi mūžā cītīgi katru dienu rakstīju dienasgrāmatu, un tā nebija no tām sliktākajām pieredzēm. Tāpēc, kāpēc gan neatsākt arī šo.

Diezgan daudz kas mainījies kopš ziemas, tāpēc labāk izlaidīsim visu, kas noticis, un runāsim par tagadni.

Tagad ir 11.klases sākums. Slikts sākums. Tiešām nekā laba nav sākums. Bet tikko izlasīju, ka pagaišgad ap šo laiku domāju par aiziešanu no skolas, tā kā varbūt ir tikai nedaudz slikti.

Tagad man ir 30 dredi, kuri saradās manā pusgalvā  trīsarpus filmu laikā un kuriem beidzot būs turpinājums.

Tagad man ir skeits, cenšos iemācīties šo to un ar laiku arī sanāk. Tas man skeitošanā patīk visvairāk - progress pats atčāpo, ja ik pa laikam saņēmas.

Tagad man ir ukulele, ar kuru pašlaik ir sanākusi neliela pauze, nedaudz esmu distancējusies no tās.

Tagad vairs nefotogrāfēju ar spoguļkameru, manu dzīvi ir pārņēmis telefons. Ak jel, viss, kas ir šeit, ir relatīvi sens, par to nebiju aizdomājusies.

Tagad ir apjukums par dzīves tālākajiem plāniem, jo visi apkārt ir universitātē. Par laimi vecāki ir apmierināti dzirdēt manu iespējamo plānu par arhitektiem un miers.

Tagad man patīk agrāk celties, lai gan ne vienmēr sanāk.

Tagad braucu ar riteni visbiežāk. Kopš maija, kad tas viss aizsākās, mīnusi ir bijuši mazākumā, tāpēc kāpēc gan ne?

Tagad es klausos roku!! Ak jel, šis ir viena no lielākajām izmaiņām, ko galīgi galīgi nebiju gaidījusi savā dzīvē.

Tagad ir jāiemācās no jauna atrast prieku sevī, nevis ar kādu kopā.

Tagad ļoti patīk doma par 5. klases sevi un manu neskarto prātu, tāpēc plānoju parakņāties pagātnē un, cerams, atrast iedvesmu tagadnei.

Tagad sākšu iet fotokursos un, cerams, arī zīmēšanā. Vajag beidzot pacelt jaunā līmenī sākumskolas hobijus!

Rakstot visu šo, sapratu, ka pēdējā laikā par daudz domāju par tagadni. Laikam jāaiziet pēc tējas un jābeidz satraukties par visu.