Aaaaaaa, ir svētdiena un ar to visu sniega padarīšanu jūtos diezgan jauki. Šodien pat atklāju slēpošanas sezonu, bet nu nez, neslīdeja nemaz tik labi. Un daudz daudz sniga. Pēdējā laiciņā arvien vairāk aizdomājos par to, ka ir lietas, kas katru gadu šķiet labākas un labākas, nesaprotu, kāpēc tā. Bet šogad ziema (lai gan vēljoprojām ir rudens), ok, sniegs uz kokiem, izskatās labāk kā parasti. Un nē, tās nav manas mīlestības pildītās acis, kas varētu tā domāt vai prieks par dzīvi, bet tā tas vienkārši ir! Varbūt, man augot un mainoties manu acs ābolu diametram, mainās arī uztveršanas spējas vai redzes platums. ai varbūt vienkārši ar laiku mēs iemācāmies novērtēt lietas vairāk.
Mums fotokursos beidzot uzdeva mājasdarbu. Nu nezinu, pa gandrīz sešiem gadiem, kopš man ir spoguļkamera, tās popularitāte manās rokās ir kritusies, tāpēc nedaudz biedē doma par saņemšanos un vienkārši sākšanu. Lai gan tur kaut gan jau iejaucas arī fakts, ka man nav ne jausmas cik ļoti sižeti nāk dabiski/nejauši vai cik ļoti man tiešām ir jāpiedomā pie lietām, ko fotogrāfēju (kā, piemēram, nostāsti par fotogrāfiem, kas sēž vienā vietā 3 stundas, gaidot perfekto gaismu). Bet es nesatraucos ļoti daudz par šo. Tikai nedaudz. Ir citas lietas, par ko vajadzētu satraukties vēl vairāk, bet es par tām satraucos vēl mazāk. Nu, līdz tas kļūs par dzīvības un nāves jautājumu vismaz.
Bet, vispār, šonedēļ nedaudz esmu uzmetusi lietas un ļāvusies nekā nedarīšanai dažbrīd. Kaut kā jāizdomā, kā uzveikt to nelielo bezmērķību, kas ir iezagusies manā dzīvē.
