Bezjēdzību kambaris: ziemrudens jeb novembris

Ha, neapzinātu uzrakastīju "jeb novembris", un es tieši tagad lasu kulturoloģijas skolotājas iedoto Andrusa Kivirehka "Rijkuris jeb Novembris". Sākumā šķita nepatīkami, jo man nepatīk lietas par muižām, bet, ak dievs, tā ir pilnīgi cita pasaule. Vēl mītiskāk par Hariju Poteru, pat upurēju literatūrā jāizlasāmo Pēru Gintu uz kādu brīdi, jo tiešām ir ļoti labi. Daudz notikumu un daudz varoņu. Negaidīti labi.

Bet, par dzīvi vispār. Esmu tik daudz ko šogad nolēmusi darīt ārpus skoliņas, ka ierodos vēlu vēlu mājās un nav citas izvēles kā vien uztvert mācības mierīgi un ļoti neiespringt. Vispār priecājos, ka šis viss tā ir sanācis, jo agrāk man bija divas galējības - vai nu kaut kāds pedantisms vai pilnīgs vienalga. Tagad ir diezgan vienalga, bet piedomāju, lai sanāktu kaut kā kvalitātīvāk un interesantāk, kā varētu būt gaidījuši skolotāji. Tas ne vienmēr vainagojas ar labāku atzīmi, bet man pašai ir gandarījums, un es vismaz pasmejos par saviem jokiem, he he.

Kaut kur starp skolu un citu lietu darīšanu ļoti smagi cenšos turpināt rakstīt dienasgrāmatu, ko sāku darīt maija beigās, bet iet smagi smagi. Tāpat ar ukuleles spēlēšanu, dredu uzturēšanu kārtībā un Ziemassvētku dāvanu realizēšanu. Un vispār arī šo lietu. Starpcitu, šodien, meklējot rudens/ziemas bildes apskatīju šo blogu no paša sākuma. Ar savu nu jau mēnesi fotonkursos trenēto aci manas bildes vēljoprojām patīk, bet varbūt tā vienkārši ir nostaļģija. Un tā nu es nolēmu pacensties šeit pievienot kaut ko vizuālu un vispār vairāk fotogrāfēt lietas (jo vismaz beidzot esmu uzzinājusi par dažādiem zibspuldzes iestatījumiem).

Galīgi nebiju gaidījusi, ka šis gads izvērtīsies tik aktīvs, septembris bija tik mierīgs kā nekad, bet es jūtu, kā esmu attīstījusies. Uztveru lietiņas pilnīgi atšķirīgi, kā kad centos tikt galā ar mākslas skolas spriedzi pirms pāris gadiem vai kā domāju par lietām pat šai septembrī. Jūtu, ka esmu attīstījusies vairāk un, eu, man šķiet, ka jūtu, kā pieaugu.

Dzīve nebeidz pārsteigt.