augustainums

Nekas jauns jau nav noticis. Vasara jau nav beigusies vēl. Viss kas ir iespējams. Ko var zināt. Bet ja visu saka konkrētāk, tad man šodien pie pleca piebakstīja rudens. Braucot no centra, nolēmu ausis kutināt tikai ar Patrika Vatsona mūziku. Rudeniski, es teiktu. Kas nozīmē, ka manī atmostas piektās sestās klases emocijas un jūtos tā, lai šeit atkal rakstītu (nevar jau teikt skaļi, ka patiesībā vienkārši blogs nebija ienācis prātā līdz Valters to ieminēja) Vispār tas beidzamais sākumskolas laiks ir viens no tiem, uz kuriem es tagad ļoti, ļoti labprāt atskatos. Nekas dižs jau tad nenotika. Tas bija tāds mīļš pašpietiekamības laiks, kas pierāda, ka var justies lieliski arī viduvējā sabiedrībā. Viss ir cilvēka prātā.

Patiesībā tik daudz kas ir noticis vasarā, kur nu vēl runāt par laika jūtu kopš aprīļa. Bet nu varu vismaz pateikties par augustu, kas vēl stāv manā prātā, kā tikko svaigi nomazgāta salātlapa. Sev un citiem. It kā jau es esmu par visu atbildīga, bet citi arī bijuši tik jauka daļiņa no visa. 

Augusts vienmēr ir tāds savāds. Atšķirīgs. Vienmēr piekrāmēts ar notikumiem kā veca noliktava, kur cenšas vēl iestūķēt vēl kaut ko mazu, tomēr veco slinkums vākt laukā. Vai negribās. Augusta galvenais mērķis bija Laba Daba, mans pirmais pilntiesīgais festivāls (neskaitot Pagalma Festu) ar draudziņiem un dejošanu un lietošanu. Izvērtās gan nedaudz haotisks, tomēr gadījās arī ļoti jauki brīži ar krāsām un trakām dejām, kur beidzot sajutos kā kaut kādā 2000.gadu klubā (man arī pajautāja, vai nepārdodu ekstaziju, ar ko ļoti lepojos), bija arī slikta pirmā Tinder tikšanās ar puisi, kas izrādījās laucinieciskāks, kā biju iecerējusi, sarunāju dzert kafiju un uzzināt, kā ir mācīties filozofos Latvijā.

No tā pa taisno devos uz skautu nometni, no kuras noteikti negaidīju sēdēšanu vigvamā līdz saulrietam un iegūt patiku lasīt dzeju, kā arī uztaisīt trīskājainu dinozauru un doties dančos ar trīsgadnieku. Ā, vislielākais prieks man ir par pāris jauniem draugiem un ideju, ka darīt labas lietas ir ritkīgi vienkārši, nav pat jāgrib ļoti, ir tikai jādara.

Pēc nometnes pie kulturoloģijas skolotājas Ilzes uz Tūjām, kur atkal jau mierīgā lauku dzīvošana ar bērniem. Daudz skaistu dziesmiņu (drīzāk gan viena un nebeidzama, un dikti ilga). Ukuleļošana un lasīšana bērniem, pāris skaistu ideju un Žagares apmeklējums. Un atkārtota Pēra Ginta redzēšanas neizdošanās.

Tad jau atkal vēlviens ķēdes brauciens (šoreiz par laimi caur Rīgu) uz Eiropas jauniešu parlamenta nacionālo sesiju Salacgrīvā. Iesākums nogurdinošs un šaubīgs, bet beigu beigās viss skaisti atrisinājās ar lavīšanos nakts melnumā uz jūru un kailumpeldēšanu un rāpus lavīšanos atpakaļ. Tā ir jātaisa komandu saliedēšanās, tiešām. Tā visa galā atgriezos pie domas, ka dabiski esmu līderis un varbūt tomēr tas ir kaut kā jāizlieto. Tad jau redzēs. 

Tagad atliek tikai augusta maģija, Toma Rozentāla albums "Fenn" un vējš. Un tikko pieliktas ziemassvētku lampiņas istabā. Kā arī pāris mazās idejiņas un projektiņi. Tad jau redzēs. Pašlaik esmu tai piektās klases miera prāta stāvoklī, ticu, ka dzīve ir forša. 

Santai Kupčai vienmēr pagadās skaistas bildītes. Te viena ar trīskājainā drauga radīšanas mirkli.

Un te apakšnometnes vārti, kuriem gan iztrūkst Menča mežā atrastais žoklis.