Neatceros pēdējo dienu, kad nebūtu ēdusi saldējumu. Divreiz. (vai trīsreiz). He. hei! Tieši tāds ir šis pavasaris. Es un skolasbiedri pārtiekam lielākoties no saldējumiem un čipšiem, no cepumiem un brīvības kartupeļiem - no visiem bērnības ierobežotajiem sapņiem, lai gan nu, divpadsmitās klases mulsumā, esam brīvi darīt visu, ko spontanitāte (un arī strādājošo draugu nopelnītie valūtas līdzekļi) ļauj. Jūtos vēl labāk kā tās četras meitenes Paradīzē 89, ko noskatījos Tērvetes kultūras namā un biju ļoti apmulsusi par filmas slikto kinematogrāfisko sniegumu, bet laikam jau tur tomēr kaut kas bija. Vismaz šķiet, ka kopš noskatīšanās dzīvošana ir kļuvusi par spontānu bezgalību iespējām.
Un, jā jā, protams, arī mūs ir pāršalcis divpadsmitklasības nogurdinājums un apnikums. Taču varbūt tieši sacukurojies apnikums ļauj mums skriet ārā un atkal kļūt par bērniem. Aizbērt ieligušās izglītības iegūšanas radītos prāta caurumus. Un sabērt pilnas kabatas ar konfektēm, he he. Vēlvienreiz.
//
Pagājušonedēļ skolā skatījāmies Cast Away, to filmu ar Vilsonu un vientuļu salu, un tur bija aina, kurā galvenais varonis met kokosriekstu pret alu ilgi un dikti un jau gandrīz padodas, līdz kokosrieksts pāršķeļ akmeni un rodas akmens šķemba, ar kuru viss tiek atrisināts. Nespēju pieņemt, ka koksrieksts spēj iznīcināt akmeni un nolēmu, ka pusdienu starpbrīdis ir kā radīts tam, lai pārbaudītu kokosriekstu apšaubāmās superspējas, Un, protams, protams, ar kokosriekstu nejauši pirmoreiz dzīvē uzgājām arī FedEx mašīnu, kas ir pārvadājumu kompānija, kuras lidmašīna vispār filmā avarē, nejaušības vēl ir dzīvas!
Tai pat dienā man pirmo reizi skolā kāds nekad neredzēts vienpadsmitklasnieks piedāvājās palīdzību smagas kastes aiznešanā un es no prieka nezināju, kur likties, ak, arī jau(k)nekļi vēl ir dzīvi! Un zini kas vēl? Nākamajā rītā braucu uz skolu pārtuntulējusies, kādēļ nācās autobusā iztuntulēties ārā no trim jaku un džemperu slāņiem un tad sāku atpakaļģērbšanos par vēlu un domāju, ka nāksies tādā pusapģērbtības stāvoklī jau pa galvu pa kaklu steigties ārā, taču nekā! Kāda mistiska roka palīdzēja man uzvilkt jaku un tā roka piederēja ne vienam vien citam kā tam paralēlklasesbiedram, ar kuru nerunājot jau otro gadu braucu gandrīz katru rītu uz skolu kopā! (šis gan nebija iemesls uzsākt sarunu, jo man tīri labi patīk, ka laiks autobusā uz skolu tiek pielietots deviņdesmitpiecprocentīgai lasīšanai, taču ai, cik iepriecinoši!)
Arvien biežāk nākas noticēt, ka šīs tik tiešām ir mūsu pēdējās 13x24 sešdesmitminūtes vidusskolas (tāpat kā tam, ka Mārtiņš pusdienu starpbrīdī man iemācīja ēst iepriekšējā dienā vēl Jaunmārupē plunčājušās mazās zivteles!). Hm, vienmēr absurdu piedēvēju kaut kādiem savādi nelāgiem atgadījumiem, taču varbūt laiks pabīdīt semantintiku šur tur, un noticēt, ka vidusskolas gals ir tuvāk kā vēl nekad un mums ar Sofiju ir tik garšīgi smiekli, ka garām ejošais Vitālijs gaišā dienas laikā pasniedza mums puķu pušķi.
Par saldējuma pavasariem un pavasara saldējumiem!
(ā,kora brauciens nesa jaukas jaukas fotogrāfijas, kuras nolēmu, ka varētu tapt par manu pirmo izstādīti, tagad tikai atliek izdomāt kur un kad un kā). Līdz tam - šī foršā zivju dziesma.
