ak, kā gan es varēju aizmirst par šejieni. Un tomēr es to paveicu - uz sekundi sāku domāt, ka nav vietas vai personas, kur sevi mazliet izlikt. Tas laikam nozīmē, ka esmu atpakaļ.
Šis ir tāds savāds vakars - tik cītīgi gaidītais brīvais laiks skaisto kora brauciena bilžu kopēšanai beidzot pienāca, taču es tāpat aizripinājos mājup. Vienmēr manas motivācijas ierastajām pēcskolas nodarbēm ir bijušas pietiekami spēcīgas, tādēļ šis kaut kā mani nedaudz samulsināja. Precīzāk, piepilināja vēl pāris neizpratnes pilītes man klāt.
Atbraucu mājup un tā vietā, lai lasītu grāmatu, ko pirms neilga laika uzupurēju dedzīgāku grāmatu uzziņai, atstāju to gulšņājam uz grīdas blakus gultai, kurā pati iesēdos. Ko nu iesākt? Ko nu?
Varbūt mazliet spēcīgu smaržu, mazliet vīraka vai svaiga gaisa spēs mani atdzīvināt? Hm, nē. Kaut kur..es aizpeldu. Tā liekas, bet patiesībā neesmu izkustējusies nedz fizski, nedz arī garīgi. Satraukties nē, to es arī nedaru. Šķiet, ka esmu vienādojusies ar apkārtni, kas šķietami pavada dienu neprātīgā (šī ir atsauce uz to, ka tiem nav prāta un visticamāk spējas domāt (un varbūt arī uz sekojošā vārda kvalitāti arī mazliet pie reizes, ja jau šādi sanāca)) neprātīgā klusēšanā. Mierā.
Tomēr es runāju. Vai varu klusēt runājot?
Hm. mmm. Šodien pabeidzu lasīt pirmo jebkad manis lasīto Haruki Murakami grāmatu. Hm. Varbūt tā kaut ko dara.
Un tad pienāca nakts, kurā man uzraksta Elza. Pirms pāris stundām atcerējos tieši par Elzu. Elza ir tik tīkami maiga savās ziņās, reti kurš tā māk.
Un drīz vien es sapratu, kas notiek. Iekšējā dzinuļa apstādināšana. Tā vairs nav. Laikam līdzīgi kā tai grāmatiņa, kurā ar galveno varoni notiek iekšēja nāve, arī ar mani notiek iekšķīga nomērdēšanās. Negribu padoties, domas ir pārāk mīļas. Tomēr arī domāt par tām vairs ir liegts. Pati sev. Savai laimei. Ja tā kaut kur vēl eksistē.
Sen neesmu raudājusi un nu arī saprotu, kādēļ. Manā pieredzē asaras ir spēka transformēšanās no garīgas materiālā substancē, ir jābūt kaut kam pietiekami stipram, kas spētu sakairināt manus acu norasošanas dziedzerus un šķelt vienaldzības plīvurus. Un laikam vairs nekā stipra manī nav. Dziņu nulle.
Pat prieka dziņas, kas varētu dzimt no sajūsmas par cilvēku pārsteidzošo palīdzēšanu, rimst gandrīz uzreiz, izplienē. Vairs nekā. Pat pēc izgulēšanās skolā ilgi nevaru izturēt nomodā.
Ai, rīt ir ātrripināšanās mācība, kurā gan jau mazliet nožēlošu nelaicīgu miegu. Bet vismaz mazpamazām atgriezos. Nezinu gan, ko lai dara uz priekšu. Vismaz es vairs nekur nesteidzos. Ha, ha, šī aina no Zootopijas, tā bija lieliska.
ai, skaisti, kā šis sāka skanēt tieši tad, kad piesēdos pie šī ieraksta.
lai jauki, gan jau kaut kā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru