beidzot, BEIDZOT // nesalauztā potīte

he hei! hm, es pati kādu brītiņu vairs nesaprotu, kas notiek, viss it kā ir izjaukts (he he, vai tik šo neteica mans horoskops jau pirms laba laika), taču kaut kā turpinās un nevar saprast īsti kas un kā un kur un kāpēc un cik daudz un vai pietiek vai vajag vai nē. Visa tik daudz, taču reizē arī nekā. Labi, tātad.

Kopš pagājušās piektdienas rīta man ir ģipsis, kas man it kā varēja nemaz nebūt, bet teicu vecajam onkulītim traumās, ka nevaru pastaigāt, un tad ar mazu nopūtu viņš padevās manai traumatiskajai uzstājībai un beidzot ieguvu to, ko gribēju. Nu, man tik daudz reižu ir bijušas traumas, taču ģipsis vienmēr ir veiksmīgi aizbēdzis un tā arī vienmēr mana nekustīgākā kāju pieredze bija čerpadmsit zeķes uz vienas kājas, tāpēc nekad sev nepiedotu, ja neizmantotu izdevību un tomēr piekristu elastīgajai saitei, ja jau biju tik tuvu. Wipii!

Lai gan paiesībā jau bĀc, tikai tagad apjautu, cik kājas (abas reizē) ir noderīgas!! Tas, ka tai piektdienā bija jāuzraksta 33 cilvēkiem un kaut kas jāsarunā vai jāatceļ mani tāpat pārsteidza mazāk kā tas, ka lēkāt uz vienas kājas (lai cik ļoti es to vēlētos) ir neiespējami un cik dzīve ar kruķiem (pat sarkaniem) ir fiziski grūta. Klumburējiens (jāaa, "gājiens" vairs neder) uz skatiena attāluma veikalu prasīja kādas astoņas apstāšanās reizes un pilntiesīgu nosvīšanu. Ar laiku ir kļuvis labāk un nu jau izskatos pēc ātras nesalauztas potītes īpašnieces vismaz (vismaz man tā šķiet).

Par laimi, dažbrīd cilvēki izrādās tik jauki, ka uzstājīgi ir gatavi ar mani pārvietoties kaitinoši lēnā un dilstošā ātrumā, kā arī visvisādi izpalīdzēt un braukt ciemos pat saulainākajās dienās un siltākajos vakaros. Un naktīs. Un iet ar kājām. Ai. Kaut spētu kaut kā laipnajām dvēselītēm pateikties par visu šo, jo bailīgi šaubos, vai būtu bijusi tik pacietīga un būtu aizdomājusies par kāda grūtībām. Ai, ai. Varbūt šādi kaut ko iemācīšos.

Ā, šis man atgādina par Platona Valsti, ko šodien beidzot BEIDZOT (tas ir, pēc aptuveni četru mēnešu lasīšanas) beidzot izlasīju. Grāmatu, ko filosofijas skolotāja nosauca par divu vakaru lasāmvielu. He, lai nu kā, tur uz beigām, pēc visu valsts modeļu apspriedes Platons nonāk pie dvēseļu dzīves izvēles iztirzājuma, kurā apraksta, kā to iztēlojos, astoņnieka (kas laikam arī izskaidro bezgalības simbolu (starpcitu, kāda ir atšķirība starp zīmi un simbolu? (atsauce uz Haruki Murakami nākamo grāmatu, ko lasu))) tādu kā modeli, kuram augšā pa labi ir eja uz debesīm, pa kreisi eja no debesīm, lejā pa labi ir eja uz elli un pa kreisi ir eja no elles un tam visam pa vidu ir dvēseles, kuras ierodas pēc dzīves un gandrīz vienmēr ir tā, ka dvēseles, kas nākušas no elles, izvēlēsies sev patīkamas dzīves, no kurām dosies uz debesīm (kas mani itin nepārsteidz), bet dvēseles, nākušas no debesīm, kur viss ir bijis viegli un skaisti, bezrūpīgi izvēlas sev, piemēram, tirānu dzīves un vēlāk nonāk ellē (kas mani pārsteidz). Cik daudz man jābūt dzīvē grūtībām, lai tomēr spētu saglabāt saprātu? Vai hmm, varbūt apzināta tiekšanās pēc grūtībām ir izdzīvošanas instinktu izpausme un tādēļ samierināties ar vienkāršāko un vieglāko nekad nevarēs? Vai es nāku no elles vai no debesīm? Un tu??

Pa šo demobilizācijas laiku esmu paspējusi arī noskatīties Call me by your name, beidzot, BEIDZOT kāds apraksta mīlestību tās izpausmes un eksistences dēļ, nevis ar tās asociētās drāmas dēļ (pat, ja ar komplicējumiem), huh, skaisti. Un šodien noskatījos Loti no izgudrotāju ciema, ko nesen, esot ar Sofiju, atcerējos un ai ai ai, bāc, manās atmiņās Lote bija pilnīgi citāda un nu es reiz gribu būt Lote un būt ar nesalauztu kāju un ai ai. Lote ir tik forša! 

Nu jā, kaut kā tā. Nezinu, kas tieši vairs esmu. Vai esmu. Kur esmu un cik daudz. Ko es darītu, ja man nebūtu ģipša? Vai šādi jūtas grūtnieces pēdējā grūtniecības mēnesī un pēc bērna dzimšanas? Kad paša dzīve un problēmas pārņem paša dzīvi un nākas pārējos pielāgot sev, nevis pašam iet un sev meklēt vietu citu dzīvēs?? Hmm. 

Pārdomiski. Lai gan mani šis viss iepreicina, jo liekas, mana galva beidzot, BEIDZOT darbojas. Varbūt es vienkārši kļūstu vecāka un gudrāka. Varbūt ne. vai varbūt tieši tā. 

mazliet nolemtības, taču , ja Muhameds neiet pie friziera, frizieris dodas pie Muhameda, dzin dzin dzin!  (jeb precīzāk, paliek uz vietas, un ciemos atbrauc draugi)

he, varbūt tomēr dažkārt vajag ģipsi, lai pieturā vajadzētu piesēst, paskatīties augšup un ieraudzīt šo. 

vislielākais prieks man tomēr ir par to, ka beidzot, BEIDZOT pievienojos mākoņu vērotājiem (reiz ceru pamest savu dzīvi un diennakti nedarīt neko citu kā vērot mākoņus)