par puvi

Pēdējais laiks ir nācis ar daudz kultūras. Nezinu, vai vairāk vai mazāk par kilogramu, bet vismaz vairāk nekā citus laikus gan. Nezinu, vai tas nozīmē ko īpašu vai drīzāk tikai to, ka mēģinu aizmukt no dzīves, kuru esmu sev pievēlējusi, neuzmanīgi vēloties vēlamo. Ir interesanti vērot sevi, kura pirms pāris gadiem nicinoši nolūkojās uz visiem, kas paziņoja, ka viņiem patīk teātris. Man tai laikā bija sagadījies redzēt tieši tik nožēlojamu izrāžu, ka biju nosvētījusi teātri par puvušu. Tāpat kā sapuvis ābols īsti nenorāda uz visas ābolu dzimtas puvumu, bet tikai uz ābolu dzimtas (lai ko tā nozīmētu) spēju sapūt, varu pēc šiem mazliet priekš desmit gadiem secināt, ka tas laiks tikai man radīja, ka teātrim piemīt potenciāls būt iepuvušam un līdzarto netīkamam, bet tas jau nenozīmē, ka tas viss tāds ir. Un vispār, vai tad šādā spējā (pašiznīcināties un paveikt visu ko pa ceļam) ir kaut kas slikts. 

Katrā ziņā, cauri izrādēm un operām un filmām un tekstiem, es turpinu kaut ko rosīties pie apvāršņa.

Kas notiks tālāk?