šovakar esmu nonākusi pie atziņas, ka manā dzīvē viss ir. Pat vecā labā nauda, par kuru uztraucos pēdējos laikos. Nu, tas ir, nav tā, ka man tā tiešām ira, tikai idejiski. Tomēr atšķirība ir diezgan liela - pirmkārt, jau atziņa, ka apzinos to pirmo reizi savā dzīvē (lai gan dzīves apstākļi man vienmēr ir par to liecinājuši, tikai laikam nespēju to ieraudzīt un novērtēt) un, otrkārt, sapratne, ka (tieši) tagad mana apziņa ir vērsta nevis uz to, kā gan nopelnīšu naudu nākotnē (vai arī vispār jau, hei, nākotne ir pienākusi), bet gan to, ko darīt, ja man nav jāsatraucas par to, kā sevi nodrošinu. Tas ir, jau atkal, man patiesībā ir gan (un ļoti ļoti), bet nu tā motivācija, kas stāv aiz tās vai drīzāk pāri tai, kas mani virza, ieēnm centrālo lomu, ierasti naudas fundamentam. Njamm, un šeit sākas problemātiskā daļa, jo jau kādu laiku, liekas, esmu iekritusi nespējā uzņemties iniciatīvu vai atmest to pēc neilga laika vai vispār nebūt spējīgai uzņemties atbildību par savām interesēm. Gribu sev teikt traki, bet protams, tas vispār nav traks gadījums.
Lai nu kā, ko nu? Esmu sapratusi, ka man gribās daudz vairāk rakstīt un izpausmes angliski nav tik vienkāršas un vispār arīdzan sapratnes ne, tā kā jūtu, ka šis ir mans mazais vējlodziņš uz pašai sevi rakstiskā formā. Kā cilvēki atrod savu dzīves ceļu un kā lai atrodu savējo, huuuuh?
Ui, jau gandrīz viens, jāiet pagulēt un jāatmet šis jautājums līdz nākamajam vakaram, jo, zini kā, šis tomēr ir vakara, nevis rīta jautājums.
Par bezraižu dzīvēm, vismaz vienu vakaru