klik klik klik

viens,
viens div' trīs
izcili, viss darbojas
jūs mani dzirdat un es dzirdu pati sevi
pieklusināti, tomēr skaidri

(tomēr ir kļuvis par manu jauno mīļvārdu, vienā esejā traki nopūlējos, to izlabojot visās esejās)

vispār,
klik klik klik-klik klik klik

Beidzot grūti (īsie) laiki ir noslēgušies, bet nevar jau zināt, ko nesīs nākotne.

Hehehe, tagad jau ir sešpadsmitais febr(u)āris. Mana(s) dzimšnas diena(s) garām un kaut kā dzīvojos svešumā. Lietoju tastatūtu trīsreiz lēnāk kā visdējais lēvenietis un vispār, nevaru saprast, kur ir pareizie ceļi un kur ne. Vai vispār izdzīvošu vai ne. Daudz prātuļoju par pareizajiem ceļiem nu jau atkal un sociālo saišu veidošanu. Lēvenē ir daži jauki filosofi (un pat viens latvietis, ko man diemžēl vēl nav izdevies noķert) unnnn vispār visi traki mācās un tie kritēriji ir traki un vispār cits līmenis un gribās no tā trakuma tikai klikšķināt, līdz visas problēmasir neitralizētas. Vai arī aizstopēt kaut kur un nekad neatskatīties. Hum, tā būtu laba pieeja, kā risināt lietas - ak, ja tas būtu tik vienkārši. Lai gan patiesībā jau ir, tikai varbūt dažkārt tikai pieprasa tās mutiski veikt.

Neapzinos to, tomēr pirmo reizi dzīvoju atsevišķi no ģimenes, kā arī pirmo reizi dzīvoju kopā ar savu romantisko interesi. Skaista ir dzīve, protams, ne vienmēr viegla, tomēr viegla kaut kādā ziņā jebkurā gadījumā. Arī, ja neprotu lietot tastatūru tās pareizākajā lietojumā.

Mani laikam visvairāk pārsteidz tas, ka jūtu prieku par visām austrumnieciskajām un imigrantiskajām kultūrām, kas šeit attīstās. Tas ir, protams, dažkārt baidos, tomēr ir mazliet arī sajūta, ka man nav nekur jāceļo, lai izbaudītu daļu tās, jo spožas lustras un milzu maizes rituļi ir atnākuši pie manis. Un, protams, arī tas, ka uztveru parandžas daudz mierīgāk.


Esmu pateicīga, ka dzīve izdodas. Un, ka tā dažkārt nemaksā neko.

Šodien aizstaigājām līdz Atomikumam un tomēr (he) nebijām tur.