gribas ticēt

Hehei,

tikko beidzās dienasgrāmata, kas bija sākusies 29/11/2020. Daudz tukšumu un klusības mēnešu, tomēr uz beigām (liekas, ka decembros man parasti rodas lielāka vēlme sevi izrakstīt) saņēmos. Skaisti atskati. Daudz notikušā un atmiņu. Zinu, ka vēl nav jauna gada sākums, bet laikam dienu ilguma pagarināšanās rada sajūtu, ka kāds cikls ir beidzies un nu kaut kas jauns top. Un top! Vismaz tā gribās ticēt. 

Diezgan nesen izlēmu, ka telpsēde taču nav mans vienīgais eksistences veids, tāpēc nolēmu katru otro dienu skriet. Un to arī daru! Dažbrīd paņemu pauzi un, ja kaut kas sāk sāpēt, atgādinu ķermenim, ka es dzirdu tā sāpes un cenšos tās izelpot. Dažkārt tas palīdz, dažkārt ne, bet kopumā tas viss ir patīkami, jo mēģinu skriet pa mežu un katru reizi citrreiz. Iepriekšējos dzīves gadus vienmēr biju izmantojusi tikai galvenās meža maģistrāles, bet izrādās, ka mežs ir nebeidzamu atklājumu lauks. Brīnišķīgi! Pašlaik skrienot klausos Jen Sincero Your are a Badass (ko varu tikai spēcīgi ieteikt jebkuram, kuram gribās noticēt, ka pārmaiņas ir iespējamas) un tas man liek gribēt iet skriet vēl vairāk. Cenšos arī dejot, bet plūstošās ķermeņa kustības nepadodas ieplānam, tikai spontanitātei un mirklim. Kas arī nav slikti, bet tādēļ notiek retāk. Nekas!

Ļauju sev lasīt arī biezo Elizabetes Gilbertes Visu lietu nozīmi kādos brīžos, jo tajā You are a Badass, manuprāt, lieliski atgādina, ka nav vērts izlikties, ka cenšos strādāt, bet patiesībā tveros daudzos iespējamos pazušanas kanālos, labāk ir kārtīgi atpūsties un tad, kad laika spiedība vai vēlme darīt nāks, tad arī ķerties klāt un pa īstam un bez atrunām. Gribās ticēt, ka tā tas darbojas un kāpēc lai es neticētu? Un kas notiktu, ja es tam ticētu un tas kaut kā arī vainagotos rezultātiem, bet tā nebūtu patiesība? Nekas!

Vēl es meditēju un ēdu vegāniski. Pašlaik ir tieši tas laiks, kad man gribās kat kādu rutīnu, lai diena neizšķīstu kā viens bezgalīgo iespēju mākonis, un tas darbojas. Priecājos par to, ka beidzot daru to, ko gribu darīt un arī nesatraucos, ja kaut kas nesanāk (kas tā arī ir).

Just ticību sev atgriežamies ir diezgan patīkami, un varu tikai priecāties, ka dzīvoju 21. gadsmitā, kas, ja grib, ļauj atrast neizmērojamu daudzumu ar bezmaksas palīdzību un atbalstu nepadoties. Nolēmu, ka gribu dziedāt vairāk un daudz un tā, lai, tad kad man ir grūtāk, nebūtu vairs atkarīga no pasaules plašā tīkla rokas, bet pati spētu sevi atbalstīt. Un zinu, ka to varu!

Apjaušu, ka daiļrunīgas literatūras nelietošana atstāj manu vārd un teikumveidi diezgan pliekanu, bet tas mani nesatrauc! Lai skaisti svētki man un arī tev !

un, ja gribi uzdāvināt kādam kaut ko noderīgu, bet nezini ko - krūšu pārbaude vai vismaz atgādinājums par to iespējami būs tieši laikā!

advente un lepnums

šogad ir tāds savāds decembris — viens veikala adventes kalendārs stāv neatvērts uz galda, viens apsolīts adventes kalendārs nav spējis mani sasniegt un divi manis apsolīti adventes kalendāri stāv nepabeigti manās rokās. Ko nu un ko tā advente vispār no sevis iedomājas? Labi vismaz, ka vienmēr ir nākamā.  

Esmu sākusi dzert zāles, cerībā, ka tas palīdzēs manām skumjām, kas šķita mani velkam vienā klusi aprijošā purvā, tomēr liekas, ka zāles tomēr palīdz tikai virspusēji un problēmas tās neatrisina. Protams, kāpēc lai tās atrisinātu? Varu tikai mierīgi nopūsties, ka esmu drošo, izrakstīto zāļu plūsmā, nevis alkohola vai citu aizmirstības īpatņu ķetnās, mēģinot aizbēgt no savas dzīves. Ko nu, ko nu, ko nu es sev jautāju, bet atbildi nesasniedzu. Un par nelaimi ne meditācija katru dienu, ne vegāniska ēšana, ne skriešana katru otro dienu nemaina itin ne ko. Man bail, ka nekad nespēšu aprast ar ideju, ka esmu pieaugusi un man ir jāuzņemas vadība pār savu dzīvi, nevis tikai lepni jāskandina visiem godpilnās kategorijas, kurās man ir palaimejies iekrist, bet kuru slava ir padarījusi mani kuslu un slinku darīt jebko. Varu tikai atzīt, ka man nav profesionālu ambīciju, un izvirzīt cerību, ka reiz šeit varēšu rakstīt, ka tas ir mainījies.