advente un lepnums

šogad ir tāds savāds decembris — viens veikala adventes kalendārs stāv neatvērts uz galda, viens apsolīts adventes kalendārs nav spējis mani sasniegt un divi manis apsolīti adventes kalendāri stāv nepabeigti manās rokās. Ko nu un ko tā advente vispār no sevis iedomājas? Labi vismaz, ka vienmēr ir nākamā.  

Esmu sākusi dzert zāles, cerībā, ka tas palīdzēs manām skumjām, kas šķita mani velkam vienā klusi aprijošā purvā, tomēr liekas, ka zāles tomēr palīdz tikai virspusēji un problēmas tās neatrisina. Protams, kāpēc lai tās atrisinātu? Varu tikai mierīgi nopūsties, ka esmu drošo, izrakstīto zāļu plūsmā, nevis alkohola vai citu aizmirstības īpatņu ķetnās, mēģinot aizbēgt no savas dzīves. Ko nu, ko nu, ko nu es sev jautāju, bet atbildi nesasniedzu. Un par nelaimi ne meditācija katru dienu, ne vegāniska ēšana, ne skriešana katru otro dienu nemaina itin ne ko. Man bail, ka nekad nespēšu aprast ar ideju, ka esmu pieaugusi un man ir jāuzņemas vadība pār savu dzīvi, nevis tikai lepni jāskandina visiem godpilnās kategorijas, kurās man ir palaimejies iekrist, bet kuru slava ir padarījusi mani kuslu un slinku darīt jebko. Varu tikai atzīt, ka man nav profesionālu ambīciju, un izvirzīt cerību, ka reiz šeit varēšu rakstīt, ka tas ir mainījies.