Šķiet, ka vairs nemāku lasīt un fokusēties tikpat - ne. Dzīve slīd uz priekšu tikpat strauji kā turku mūzika, ko pa laikam paklausos, mācos nekaunēties tur, kur esmu izdomājusi, ka to nevajag darīt, un būt pazemīgi kaunīga, tur, kur zinu, ka neizdarīju visu to labāko. Vakardiena ir nesusi apziņu, ka patstāvīgā dzīve tomēr nav vis tik viegla, cik gribētos, taču pārkāpšana sev pāri un ļaušana izgulēties ir devusi iespēju justies mazliet centrētākai un pašticīgākai. Dzīvoklis beidzot ir (gandrīz) kārtībā, esmu sākusi jogot (un arī jokot!!) un sapratu, ka pašlaik rit pēdējā manas 22gadības minūte. Gluži kā gadumiju gaidot, he. Vairs nelasu grāmatas, bet esmu apņēmusies to sākt tomēr darīt aktīvāk. Sarakstīju vakar visas aktivitātes, ko vēlos veikt nedēļas ietvarā 2022. gadā un sapratu, ka diez vai man pat visam atliks laika. Un, protams, atcerējos, ka nemaz visu tur nebiju uzrakstījusi. Taču šāgada mērķis vairāk satikt cilvēkus ir manifestēts diezgan izcili. Tas ir, bez tīkamiem vakariem ar Anniju un Elīzu esmu satikusi jau Edgaru, Paulu, Sigitu, Helmu, Edgaru un Tomasu. Priecājos. Un reizē meklēju līdzsvaru starp neiecītību pet tuvākajiem un sevi pašu.
Es nezinu, kam vairs ticu. Plānoju dienas tikai vienu uz priekšu. Veidoju jaunus ieradumus. Atceros izelpot. Gaidu to brīdi, kad viss kaut kā nostāsies savās vietās un spēšu aptvert visu notiekošo vienā domā. Gaidu gaidu gaidu. Laikam jau alkas pēc stabilitātes un fokuspunkta izriet no pēdējos mēnešos paveiktā, kas, šķiet, ir bijis visdarbīgākais manas dzīves posms, kurā domāt par visu ir pilnīgi neiespējami. Atlika vien pieķerties mazam katra darba diedziņam un katru pa vienam tīt ap pirkstu, līdz pienāca tā galiņš, kam jāpiesien kāds cits mazs darba nogrieznītis.
Dzīve man vairs nešķiet brīnumiem pildīta, bet ceru, ka arī pēc birokrātijā tītiem un piespiedumā viļātiem laikiem var sekot jauni apvāršņi.
Tad par tiem arī priekos!
(un mazliet Lidselīnas attīstības)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru