He, tikko atvēru trīs iesāktās ziņas, taču manīju, ka tās visas trīs ir vienādi tukšas - kur palicis viss mans sakāmais?
Domājot par pagātni un tai piederīgo ierakstu saturu, apjaušu, ka viss taču ir tā mainījies! Šķiet, ka agrajos laikos priecājos par daudz ko no tā, ar ko saistījos publiski, un šķietami vienmēr biju pārliecināta par savu iekšējo prieka kodolu, kas nerimdināmi turpināja mest žagariņus klāt manai bērnmanīgajai iekšējai laimei, bet kaut kur pa vidu - pietiekami tuvā tuvumā - vienmēr jutu sarūgtinājumu un izmisumu. Taču patstāvīgo dzīvošanas gaitu uzsākšana ar cilvēkiem, kas tik nemanāmi un viegli piepilda visas pietiekami tuvā tuvumā dzīvojošās nepieciešamības, ir devusi jaunu esamības sfēru, kas iepriekš bija šķitusi tik nesasniedzama. He, nē gan, es par to vienkārši nekad nebiju domājusi, jo sliktumi vienkārši bija un no tiem tikt laukā nebija kaut kur tuvākā nākotnē redzama iespēja.
Pašlaik, esot kaut cik līdzīgās apmācībās tādām, kurās esmu bijusi iepriekš, manās kustībās, manos jokos, smaidos un skatienos iezogas kas pilnīgi citāds. Kaut kas grūtumu pārvarēts, nobriedušāks un, galvenokārt, iekšēji mierīgāks. Tas gan nenozīmē, ka viss ir izcili izcilā līdzsvarā - lasīt un dejot es noteikti varētu vairāk (vai vismaz kaut cik), bet kopumu kopumā teiktu, ka līdz ar Čehijas pūpoliem matos iemanos pamanīt, ka esmu sākusi ziedēt arī es, apzināties, ka es varu būt vērtība un ka ir taču tik tīkami baudīt savu vērtību, nevis nebeidzami to slīcināt šaubās!
He, tikko sapratu, ka pat mans CV top piepildīts, un patiesībā jau sāk kļūt aprakstāms jau tādā lappušu skaitā, kas man liekas neērti daudz.
P r IE ks par to, ka esmu, daru un varu! (he, gluži kā tai latviešu kristīgā repa dziesmā)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru