vides sejas - pēdējā rakstrunā notikusī pārteikšanās. Pārrakstīšanās jau patiesībā. Pagājušonedēļ pirmoreiz atskārtu cik apgrūtinoša tomēr ir filosofa izglītība – ir pilnīgi neieispējami artikulēt skaidru nostāju, tā vienmēr tiks iesvārstīta līdz absurdam, kurā izsecinu, ka vieglāk ir paklusēt. Varbūt esmu sava prāta vergs? Verdzene gan jau. Bet lēnām šī sajūta atkāpjas. Acis rāda labāk. Rīgas ielas varu novērtēt ar jaunu skatu. Un ļaut negaidītām pieredzēm atraisīties liktens (?) absurdo pagriezienu priekšā. Aizvakar, piemēram, jutos tieši tā, ka esmu vienu apziņas soli priekšā dzīves piespēlētajiem piedāvājumiem. Interesanti uz to atskatīties un nodomāt, ka esmu pārāka par pati sevi. Kur diez tas mani aizvedīs? Gan jau tais pašos bezceļos.
Bet, ja nopietni, pēdējos laikos satraucos par maģistru jeb cenšos ieraudzīt kādu cerību stariņu, kam pieķerties un ko novest līdz konceptuālam galam. Dzīvoklis ir kaut cik apčubināts, darbs lēnām sāk risināties jaunos ceļos un esmu atskārtusi, ka ideju ģenērēšana nav mana stiprā puse. Esmu kļuvusi nesaprotami pašnoniecinoša un dažbrīd iemanos dusmoties. Toties šorīt piecēlos agrāk un tik tiešām lasīju. Jāņem rūpe par to, kas ir manos spēkos. Lēnām, tomēr cerams, ka pareizajā virzienā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru