ohohoho, pārlasot pēdējo publicēto ierakstu, varu ar prieku un lepnumu varu paziņot, ka esmu atsākusi lasīt! pAspĒjusi arī aiziEt projām no studijĀm uz tieši divĀm dienām (Gadamera dēļ), bet šķiet, ka tieši tās divas dienas bija kritiskais punkts, kas pāršķēla manu lasīšanas lāstu, un jāteic, ka nu gan ir sajūta, ka beidzot varu atkal lasīt daudz un dikti un nepagurt (labi labi, paspēt nogarlaikoties es gan varu). Toties šķiet, ka manas acis atkal spēj cauri tekstam vismaz puslīdz izskatīt jēgu (arī Gadamerā)! (tas, ka tās saķēra kaut kādu acu infekcijas lietu, gan jau ir tikai liktenis, kas cenšas noskaidrot, cik ļoti esmu gatava lasīt, bet varu teikt, ka kārtīgi!)
Runājot par redzētām lietām, lai gan priecājos par skatīšanos uz grāmatām, kopš janvāra esmu paspējusi paskatīties arī šo to uz lielākiem ekrāniem: (1) Pansijas pilī pirmās cik tur sērijas, par ko biju skeptiska pirmajās sērijās, bet aizgrābta tajās nākamajās; (2) Zilo Pelikānu arc doc festā, ko noskatīju pēc nosaukuma un fakta, ka tā ir animācijas dokumentālā filma, kas lieliska attaisnoja un pielietoja izmantotos līdzekļus (un bāc, parādīja lielisku stāstu!); (3) Melno samtu, kas jutās gandrīz vai pārlieku pietuvināts manai dzīvei ((lai gan varbūt tas drīzāk pasaka par mani to, ka dzīvoju kultūras darbinieka dzīvi, esot (nu ā, drīzāk puskultūras, bet–) kultūras studenta dzīvi, tas ir, es esmu pielīdzināma, nevis filma pielīdzinās manai dzīvei)), taču reizē dažbrīd šķita, ka cilvēkam, kas nav saskāries ar bieži vien izžmiedzošo kultūras producēšanas darbu, varētu rasties maldīgs iespaids, ka Latvijā visiem viss tik tiešām ir tā, kā attēlots filmā. Moku ziņā, protams (bet kuram gan viegli), taču moku izpildījuma ziņā nu nez. Gan jau katram savs. Visbeidzot, (4) Jauko austrumkrastu. Tam tikai uz sekundi biju redzēju afišu un turpat uz vietas nolēmu, ka filma noteikti jāredz (labi, labi, kaut kam apjautājos par filmu un teica, ka ir laba un viegla). Laba noteikti un viegla arī, bet kaut kā neparasti. Viegla galvenās varones bezrūpībā, kurā ar katru vieglo lēmumu situācija patiesībā kļūst arvien smagāka. Bet pAts labākais? Tajā beidzot parādās divas lietas, ko jau ilgi alkstu atrast kino – filma bez mīllesstāsta un aina, kurā sieviete čurā (BEIDZOT!) ā, un vēl (5) Zinātniskās izpētes komisija, kurā notika līdzīgs brīnums – viens no aktieriem bija saklausījies veco latviešu valodu un to izcili attēloja, kas ir lieta, par ko vienmēr domāju veco laiku atveidēs mūsdienās, bet arī līdz šim nebiju nekur sastapusi. Katrā ziņā kino dievi ir bijuši vēlīgi, paldies tiem <3
Un noslēgumā gribu papļāpāt arī par savu veco labo vecumu, tā kā škiet, ka tēmas šai rakstvietnē nemainās un tātad nav diez ko tās mainīt. (varbūt jāizdomā rubrikas?) Pēdējās dienas arvien vairāk domāju kā, ja man būtu iespēja atgriezties deviņpadsmitgadībā, es izvēlētos citus akadēmiskos ceļus, uzdrīkstētos ticēt tam, ka studiju galā sagaida darba un panākumu laime, pat, ja ceļš līdz tam šķiet citu neatbalstīts un tā darba gala laime šķiet visai šaubīga. Protams, arī divdesmitpiecgadībā visu ko vēl var iespēt, taču visticamāk jāpieņem, ka arī es kādā brīdī kļūšu par nerealizēto sapņu cilvēku, kas ir kategoriskais purvs, kurā līdz šim neticēju, ka varu iekrist. Labi, ja es varēju iekrist februāra pelēkuma bezgalībā tad tikpat labi varu iekrist arī citur. PieMēRam, skriešanas purvā (kas gan ir labais purviņš) vai garo pastaigu purvā (tas arī), vai labās vienaldzības vai pašapziņas vai reivošanas purvā, kas vispār, ja tā padomā, visi ir labi stāvokļi un purvi, kuros nonākt.
(vispār es šeit iegāju, lai rakstītu par Ragnāru Kjartansonu, kurš manī ir iesvaidījis kaut kādu trešā viļņa radošo revolūciju, kas, kā nu gadījies kā ne, nav nekas vairāk kā tā neizmērojamā iespēju un vēl neizpētītās dzīves skaistuma aizrautības sajūta kādos četros no rīta sēžot pie šī paša datora manā mazajā istabiņā tīņu gados, bet varat paši drīzāk paklausīties šo vai paskatīties šo:
Dzīve ir kino.
AtbildētDzēst