Šīs svētās dienas nosacītā agrumā iekāpu iesauļota tramvaja priekšējā vagonā (jo aizmugurējā biežāk gadās ļaudis dvakojošā apģērbā), bet kaut kas tajā sķita citāds. Varbūt marta saule, kas it kā jau pamodusies, lai gan vēl nav pamodinājusi nevienu snaudošo zaļumu, varbūt iepriecinošā apziņa, ka biju izvēlējusies nebraukt ar velosipēdu un tā vietā sagaidījusi tramvaju, lai nodotos lasīšanai. Paskatījos apkārt, mēģinot atrast kodiņu un tad pamanīju vienu. Otru. Un oho, trešo, kuram aizmugurē bija arī perfekta vieta man. Trīs ļaudis, kuri lasīja fiziskus lasāmos! Tas taču negadās nekad! Vismaz ne Latvijā! Par Prāgas lasītājiem gan esmu runājusi šeit jau iepriekš. Interesanti, ka lasāmie bija grāmata, grāmata un viens žurnāls, kas kaut kā manu prieku pacilāja pat vēl vairāk, jo kurš gan vispār vēl lasa žurnālus. Un publiski! Bet redz kā, lasa jau tomēr gan un pat tramvajā.
Pirms izvilku savu savu grāmatu, gribēju noskaidrot, kādā valodā lasa vīrietis man priekšā. Pastiepos uz priekšu, taču ātri vien sapratu, ka es nu noteikti justu, ja kāds mēģinātu lasīt manu lasāmo, un jutu, ka vīrietis man priekšā to jūt tāpat. Nolēmu visas šīs jūtas tomēr atstāt mierā un nodoties savam lasāmajam. Šorīt man svētās dienas agrumā bija grāmatplauktā atradusies čehu lasāmviela, par ko dikti priecājos. Tā arī kaut kā labi slīdēja iekšā, arī ik pa minūtei virinot saulesbrilles. Lai gan interesanti, ka jutu, ka tulkojums ir kaut kāds neveikls (gribēju jau minēt, ka ko gan es vispār zinu no čehu valodas, lai spriestu par tulkojumu, bet vispār jau šo to zinu gan (vismaz ar vecumu nāk arī valodu zināšanas!)). Visai pabieza, toties mīkstajos vākos. Nodomāju, ka ir dikti skaisti, ja gadās braukt tādā līdzīgi domājošu cilvēku tramvajā. Nevis kā toreiz, kad no otrā vagona, kur tikko bija iekāpis vīrietis smakojošā apģērbā, pārbēgu ar visu savu grāmatu uz pirmo vagonu, tikai lai uzzinātu, ka tur mani sagaida divi smakojošie vīrieši, katrs tramvaja savā galā.
Šodien bija citādi! Varēju lasīt savu čehu literatūru (lai gan savādi tulkoto) un sauļoties un priecāties par izvēli nebraukt ar velo. Tomēr jutu, ka kaut kas vēl šai tramvajā bija citāds. Un tad es to sapratu! Vairāki pasažieru pāri runājās savā starpā, citi tramvajisti sēdējā klusumā un skatījās kur nu kurais. Bet neviens, vismaz manā skatiena vērsumā, nelietoja telefonu! Kaut kas absolūti fascinējošs! Kā! Protams, ap bērnu pasauli publika sāka mainīties, taču ak, kas par rītu! Pilnīgi vienalga par sasniegtajiem kāpšanas augstumiem svētās dienas agrumā.
Kopš man sanāk braukāties ar tramvaju aktīvāk Latvijā, es arvien iedomājos par Čaku un to, ka neko jaunu jau vairs nepateikšu tramvaju novērtējuma žanrā. Bet tas nekas. Man tomēr vēl vismaz ir iespēja braukāties ar tramvaju, lasīt tajā grāmatas un sauļoties uz nebēdu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru