rudens pienenes

Kurš būtu domājis, ka Kārļa Skalbes pasakas ir tik foršas? Kurš būtu domājis, ka lasīt nodaļu grāmatā, kurā katrs teikums beidzas ar jautājuma zīmi ir neērti? Kas būtu domājis, ka Satori izdod grāmatas? Kas būtu domājis, nespēšu uzrakstīt eseju par to, vai vēlos būt pārcilvēks? Kas būtu domājis, ka pēc 4 neveiksmīgām eseju rakstīšanas stundām nolemšu sākt gleznot? Kas būtu domājis, ka Vintage Humana kļūs par jauno cilvēku satikšanas vietu? Kas gan iedomātos, ka grāmata par šaušanu skolā var būt tik aizgrābjošs? Kas būtu domājis, ka svarīgākās lietas dzīvē tomēr būt nesakritības, nevis nejaušības?

Un tomēr, oktobris ripo uz priekšu. Ātri un kā vēl. Pat pienenes paspējušas Ziepniekkalnu apziedēt. Lietus laikā vedu apjukušu tūristus uz ēdamvietu ar telefonu rokā un sapratu, ka, ja vienmēr paļaušos uz taustbrīnumu, tad mana dzīve izvērtīsies kā tai gadījumā - iekāpu visās peļķēs, kas gadījās ceļā.

Otrdien man ielika rokās šo. Dreds. Neviena negribēts un ne mans. Bet manis taisīts kaut kad sen sen. Kad vēl tā bija mana mīļākā nodarbošanās. Tas izskatījās pēc spalvaina tārpa, taču smaržoja pēc vissmaržīgākā šampūna. Vecā Selīna bija atpakaļ.

Uz pusi piektdienas vēl biju vecā Selīna. Vienīgā atšķirības zīme bija smieklīgi joki. Bija jauki. Aizveda mani līdz ilgai sēdēšanai Ausmeņa kebabā, būšanu ciemos Alberta ielā, atrašanos če nakts melnumā un nevienas no trim izstāžu atklāšanas neapmeklēšanai. Tomēr ne ilgi. Nākamajā rītā bija jau atkal jādodas ciemos pie Svetlanas zīmēt. Nedaudz skumīgi teikt, ka nedomāju doties uz arhitektiem, esmu iemaldījusies nākotnes sapratnes miglā un cenšos saprast, kas varētu dot kaut vai milimetru labuma pēc universitātes. Vairs nesaprotu, vai klausīt citu viedokļus par studiju izvēlēm ir gudra doma vai tomēr vajag turēties pa gabalu no jebkādām subjektīvām ietekmēm un ticēt tikai tam, kas akadēmiskā valodā ir uzspiests interneta vidē. Jaunā Selīna bija atpakaļ.

Manā vispārējā nākotnes plānā ir censties vairāk zīmēt vai kaut kā mākslinieciski izpausties, jo pēc smieklīgas nedēļas fiziku, kurās katru stundu ar blakussēdētāju saskatījāmies un sākām smieties no tēmas neizpratnes, sāku apzināties, ka ar to eksakto aspektu ir čābīgāk, kā 9.klasē. Bet, no otras puses, gribu būt tikpat aizrauta ar nākotnes nodarbēm un degt par tām tik sparīgi kā orhideju mīlētājs filmā "Adaption". Varbūt jāpievēršas bioloģijai un jāsāk pētīt rudens pienenes...