sākbeigas

Aizsākumu sākumi, skaistumi sākumu sākumos. Sākot arī. Kas tiem sākumiem ir, kāpēc tie aizpeld tumsībā tik tik pēkšņi. Nē, mana doma nav par eksploziju, drīzāk par ievilcinātu sākumu, kas turpina būt tik klātesošs, līdz nezināmā, bet konkrētā laika vienībā ņem un izzūd. Pamazām pārtop par beigām. Pat bez satura, galvenās daļas. Ak, ak. Iemeslu ir vērts mēģināt izvilkt līdzīgi kā kvadrātsakni tikai, ja ir iespējams uzzināt ko vēl..bet no x, nezinot neko vairāk, kvadrātsakni neizvilksi.

Vai tas drīz būs likums, ko mācīs fizikas stundās. Līdzīgi kā ar potenciālo un kinētisko enerģiju. Vienmēr ir abi. Nekad nav potkinētiskā enerģija, ja potenciālā samazinās, kinētiskā pieaug. Sākums beiidzas tur, kur sākas beigas. Šķiet, ka par to patiesībā bijuši mani pēdējie mēneši. Par sākumu izbeigšanos. Par emociju pārvērtēšanu piecreiz un neizpratni, kas kas kas, ko pati no sevis gribu un ko no manis grib. Es tak nemainījos, cilvēki tak arī tik viegli nemainās. Vai sākumi ir akli? Ja ir redzams tieši tas pats, kas tagad, tad kas notika? Apziņas maiņa, ja pieņem, ka apziņa apstrādā visu uztvērumu?

He, vispār jau šī ir tikpat slikta teorija, kā pieņemt, ka dievs bija visas nelaimes ieplānojis vai liktenis. Nu labi, nē, nedaudz cita pieeja. Mikla paduse, šo rakstot, kļuva, ha he. Pēdējā laikā biežāk atceros daudz garu vēstuļu, kas vienmēr beidzās ar manu un Paulas plānu doties pēc 6.klases dzīvot Daugavpilī, varbūt tā nemaz nebija tik izmetama ideja.

Šis ēzeītis gluži kā Mona Liza neliek man mieru - citi saka, ka tas izskatās miris un bēdīgs, bet patiesībā tas izbauda atpūtu saulītē. Vai nu uz lietām var tik viegli lūkoties divējādi vai arī robeža ir tik nemanāma, ka tas pats vēl neapzinās sākuma beigas un beigu sākumu.