Pasmiekli par šīs audio-dzejas un šīs rakst-vietnes korelāciju. Ha, ha.
Mērķīši, itin viegli uzradušies un domājams, ka vēl vieglāk īstenojami:
- Meditēt biežāk. Diezgan dīvaini apjaust, ka pirms skolas meditācijas mērķis tiek sasniegts tās dienas laikā. Nejaušībiņas, nejaušības vai tomēr jaušība?
- Draudzēties ar Martu vairāk. Visvisādi plūst manas cilvēku patikas un nepatikas skolas laikā, pēdējās nomodā būšanas reizēs tomēr vispatīkamāk ir ar Martu. Šodien skolas gaitenī pirms matemātikas (šīs tēmas ienešana matemātikas kabinētā nez kāpēc nešķita pieņemama (vai varbūt mums pārāk patīk matemātika un tādēļ mēs ķērāmies klāt tai, tēmu atstājot novārtā?)) mēs nonācām līdz nākotnes uzzināšanai no sevis paša, drīz vien vajadzētu sekot arī eksperimentu un indukcijas metodes kārtai, jo kā nekā ar dedukciju šai gadījumā laikam neiztikt.
- Ierasties mājās vēlāk. Šis ir viens no autoskolas apmeklējumu lielākajiem ieguvumiem - ierodoties mājās vēlāk, lietderības koeficients ir aptuveni sešas, komats, deviņas reizes lielāks, nekā ierodoties mājās pēc skolas vai, vēl briesmīgāk, ap sešiem līdz deviņiem. Noguruma sajūtas ir mazāk jūtamas un prieka līmeņi par efektivitāti vairo manu prieku (līdz ģeometriskajai progresijai vēl nav nācies tikt, bet aritmētiskajai gan).
- Nesāt līdzi vismaz trīs grāmats. Vakar uz skolu gadījās paņemt sešas lasāmvielas ((eeeee, grāmatas un vielas un lieliska vārdu spēle??)) un piecas no tām tika arī lasītas. Cik es būtu lasījusi tikai vienas gadījumā? Gan jau nevienu, ja neskaita sabiedriskajā transportā pavadītās minūšu kaudzītes, kuras brēc tikt izmantotas lietderīgi. Atkal jau var runāt par lietderības koeficientu, bet vispār ir tīri interesanti izvilkt sešas grāmatas un draugus sasmīdināt par šo komisko gadījumu, taču no tā ir, ko mācīties - paplašināts līdzpaņemto lasāmo klāsts rada ilūziju, ka vairāk jāizlasa un tad to arī neapzināti daru. Un sanāk! Un stāsti nemaz nejaucas kopā, kā domāju agrāk, tieši pretēji, tie katrs sevi mēģina parādīt no labākās puses.
- Rakstīt cilvēkiem. Šo biju piemirsusi, kaut kad pagātnē ir pieredzēti komunikācijas vēlmes uzplūdi, kuri diemžēl reti kad beidzās ar kaut ko atmiņā paglabāšanas cienīgu. Vakar nolēmu paritināties savā ziņnesī un iepriecinājos par visiem nedaudz piemirstajiem vai prātā neienākušajiem cilvēciņiem. Netieša komunikācija stipri iepaliek tiešai komunikācijai, kur nu vēl ar ikdienā nesatiekamiem cilvēkiem. Vēl labāk, viena saruna nonāca līdz Rijkura jeb novembra ceļojumam un elektronisku vārdu pārvēršanai ar rociņu rakstītos vārdos. Tā kā rakstīt cilvēkiem jau no sākta gala nebija iecerēts tikai pogu veidā, he.
- Pastmarku biežāka iegāde. Elza vai Valters, vai abi reiz teica, ka pastmarku pirkšana ir azartspēle un es teicos, ka nemaz to neesmu tā manījusi, nekad arī nav gadījies labs pirkums. Šodien man gadījās nopirkt skaists pastmarkas un nu es visu saprotu. Šis punkts gan nāk ar to, ka vajag aktīvas vēstuļsarunas un līdz šim kaut kā nav līdz galam veicies, taču esmu gatava arī veikt lēnas pastamarku azartspēles. Tas nekas.
- Nesatraukties. Visu var izdarīt, es vēl tikai mācos šo apgūt, taču, jo vairāk nesatraucos, jo vairāk sanāk. Pusdienu starpbrīdī klīst pa vecrīgu un skaisti smaržot, dzert silti saldus dzērienus un vēlāk atrast kādu, caur kura kājām izslīdēt dejā. Uzcept draugiem piparkūkas un atrast gudrību savā stulbumā.
//
-Šis ir tāds pusmērķis, bet es vairs negribu šo vietu saukt par bezjēdzību kambari arī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru