Labās rokas krāsainais dūrainiss: pazudis gājienā 1.novembra vakarā no Alas uz autobusu.
Labās rokas svītraini pašadītais dūrainis: pazudis bez vēsts mājās pēdējās nedēļas laikā.
Labās rokas pašadītais dūrainis ar Grifidora lauvu: pazudis šodien skrējienā no Adelīnas uz autobusu.
Eu nu, šis nav joks, šis jau kļūst nopietni. Dažbrīd pat sajūtos, it kā manās labajās kabatās/auduma maisiņos/somās uzdarbotos maniakāls cimdu ēdājs, kurš nevienu manu dūraini neskādē, visus pēc kārtas tik rauš mutē.
Pēc šiem nepatīkamajiem atgadījumiem pat esmu gatava uzrakstīt grāmatu Cimdzudis jeb novembris - varbūt mana kreisā plauksta ir sagribējusi, lai manai labajai plauksti ir auksti, taču es nepiekrītu, novembris jau nav joka mēnesis, tam ir domāts aprīlis (lai gan tad es arī negribu, ka visi mani cimdi nozūd, priekšā taču aukstā Latvijas vasara). Vai varbūt tas ir mudinājums rūdīties, raut labo roku aukstā ūdenī stundu katru vakara pirms miega. Nav jau joka lieta.
Jau iepriekš domāju par gumijas izvilkšanu caur piedurknēm, taču tas nozīmētu cimdu piesiešanu vienam mētelim, jo jāizvelk jau arī caur mēteļa āķīti, lai efektīvāk. Šodien jau nopietnāk, vērsos interneta plašumos, nonācu pat līdz ieteikumam pirkt cimdus kā zeķes un tad gan jau tie nekad neaptrūksies, kas satricināja - tie jau ārzemju ieteikumi, mana latvieša dvēselīte katram dūrainītim pieķeras ar visu manu mīlestību, nekā nebūs! Padomāšu par alternatīvām.
Bet ja vispārīgi, tad Cimdzudis jeb novembris man ir nesis pazudumu. Šķiet, ka ar lietu (jā jā, ne tikai cimdi man ir zuduši) pazaudēšanu un aukstām plaukstām vairs neko nesaprast, vairs nekur tālāk netikt, taču arī uz atpakaļu nedoties. Arī cilvēciskā ziņā es sāku pazaudēties un pazaudēt.
Kāds, vismaz vienu labās rokas dūraini, lūdzu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru