18. novembra, sestdienas, nosacīts rīts un deviens uz Splendid Palace, kur tik vienreiz iepriekš esmu bijusi. Aukstums un cilvēki visās malās, abiem kā nekā tomēr brīvdiena. Vienu biļeti, lūdzu, o, tik daudz tukšu vietu uz Pasaku par tukšo telpu, tas laikam piederas šai dokumntālajai filmai.
Šodien nejūtos kā dzimšanas dienā vai vecgada naktī, jūtos...tukši. Kaut kāds nejūtīgums mani pārņēmis, kaut kāda nejēdzība, bezjēdzība. Vismaz man ir laiks pirms tam apskatīt Splendid palace un pasapņot, kā pirms simts gadiem glauni ģērbti ļautiņi varēja šeit nākt uz pasākumiem, kā varēja cildināt savas sabiedrības šķiras izpausmes un kultūru.
Tumsa. Pusdivi jau. Stunda četrdesmit tumsā ar nedaudz apsalušu degunu, kā jau vienmēr kinoteātros. Andris Freibergs un scenogrāfijas darrbs, un mācekļi ļoti ļoti. Animācijas un zīmējumi ļoti ļoti. Teātra muzeja tantiņas Krievijā tik tik ļoti. Ha, bez pazīstamiem filmā arī neiztikt. Vienudrīd klusi skūpsti aizmugures rindā, cik jauki. Kristai Burānei vinotaļ skaisti sanācis visu atrisināt. Pāris brīžos gribējās no patīkamības paraudāt, taču nesanāca.
Pēc filmas, stāvot pieturā un redzot mašīnas, kas apkrautas ar latvijas karogiem (lieliem, ne jau mazajiem, ko nu) domāju par patritiskumu. Šodien ir vienīgā diena, kad būtu jābūt patriotiskam, ja pārējā laikā aizmirstās to darīt. Nu tad šodien apmeklēt Pasaku par tukšo telpu bija vispalīdzošākā ideja manam patriotismam, jo tikko iznākot ārpasaules gaismā, sapratu, ka viss filmas saturs ir man apkārt esošā realitāte, viss ir tepat, Rīgā. Viss apkārtējais skaistums ir ar roku aizsniedzams, vajag tikai saņemties un uzdrīkstēties prasīt vairāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru