Svēt(k)diena ir šodiena, beidzot esmu atpakaļ mājās. Nu, katru dienu jau guļu vienā un tai pašā istabiņā, taču nekad man nav laika ļauties sev. Visur raušanās un darbi, tas ir ļoti skarbi. Šodien varu datoram putekļus notraust, apskatīt savu nulles punktu un atvilkt elpu. Beidzot apskaidrība par svētdienu nozīmi. Arī tas, ka beidzot, pat, ja viena, rodu laiku, lai apciemotu vecmāmāņu, kuras vaigs nav redzēts sen. Ar vecumu jau laikam vēl uzmanīgāk, kā ar bērnību - novecot var vēl ātrāk un ar vienu punktu, kurā būs jau par vēlu, jā, sakumposmā arī tā, taču vēlāk var censties atgūt iekavēto. Solos sev būt uzmanīgākai.
Interesanti, kā, cenšoties sev atbrīvot divpadsmito klasi no darbiem, esmu iepinusies vislielākajā steigā tā, ka neapzināti visu laiku raušu no sevis vēl neatklātu enerģiju. Jā, neizmantots potenciāls un lietderības koeficienta runas (šķiet, ka sāku jau atkārtoties, bet lai ir), bet nu sāk jau mana dzīve kunkuļoties uz naža asmens svārstīšanās pusi. Jāizodmā kāds labāks veids, kā atpūsties, citādi mans otrdienu skolas neapmeklējumu skaits ir jau sācis raisīt aizdomas skolotājiem.
HaA, mans steidzīgais prāts, kas cenšas rauties uz visām pusēm, tikko izrēķināja, ka man ir vēl aptuveni 9 stundas, lai paveiktu šodienas plānus.
Bet nu vispārīgi jau dažkārt steigā var atrast jauku dzīvi un smieklus un prieciņus ar blakusesošajiem, piemēram, skolā sākt cepuru spēli ar izmetamiem polimateriāliem pie datorcentra.
Kā arī atcerēties, ka man ir pasaules skaisto zeķu sarakstiņš!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru