am am am, uztvere

Tikko izčamdīju visas iespējas, rakstot šo rakstiņu, un ar diemžēlu secināju, ka nav veida, kā šeit uzrakstīto iespējot redzēt tikai tad, ja man atsūta kādu dziesmu pretī. Esmu sasniegusi robežu, kurā vairums manas mūzikas potenciāla ir izsmelts un nu pāri palikšas tikai kaut kādas mandarīnu miziņas, kas spēj smaržot, bet garšas vairs nav (iekožoties miziņā sanāk rūgtums, jau izmēģināju). Klusuma skaņas ir jaunais jaunums man.

Kaut kur starp abusrds teātri un dūmu detektoru uzbrukumiem gadījās uztveres spēles.

Pieces (pārrakstījos un man iepatikās) dienas pagātnē, teiksim aptuveni starp svārstību kontūra demonstrāciju un miegošanos fizikas stundā, nolēmu izmantot populāro noguruma (un varbūt garlaicības) paciešanas metodi un pabalstīt galvu uz rokas. Izdarīju to un sāku domāt, ka prasās vēl kaut ko šai fizikas stundā. Hm, oo, sanāk tāds diezgan labi kadrēts kadrējums. ...ooOO, vai mana roka pie manas sejas ir lielāka nekā, kas tā uz galda? Ui ui ui, nu šai brīdī sākās neliela smadzeņu panika. Vai sanāk, ka viss, ko esmu savā dzīvē redzējusi, patiesībā ir lielāks?? Kāpēc gan man iepriekš nebija ienācis prātā, ka perspektīva pastāv arī realitātē un spēlējas arī ar manām acīm tāpat kā mākslā? Tad es patiesībā esmu lielāka un nekad neesmu redzējusi (un īsti nevarēšu redzēt, ja vien neiebakstīšu acis spogulī) savu seju īstajā izmērā? Vai taustot un neskatoties tiek veikti precīzi mērījumi, kurus prāts pielāgo manai axu uztverei? Kā tad es īsti mēru lietas sev apkārt? Vai pēc rokām, kas atrodas aptuveni 40cm attālumā, piemārm, pašlaik klikšķinot datorā šo?
Lai vai kā, galvas pabalstīšana uz rokas rezultējās ar daudz svarīgākām pārdomām nekā runas par pašindukcijas eds un teorētiski atrisināja manu sākotnējo problēmu, pie tam vēl nodrošint domājamo materiālu kādas laiciņam pēc fizikas stundas beigām.

Arī dzejoļi par dēliem un dēļiem un dēlēm ir ļoti jautri, sanāk lieliskas spēles ar tekstu un kontekstu un mēli un izrunu un saturu un dēliem un dēļiem un dēlēm un vēl lasītāja, skaļi teicēja, loma šai visā un vēl homoformas. vistonaļ garšīgi centieni izpriecināt sevi latviešu valodas stundā.

dēli dēļu dēlēs snauž

dēle dēlei dēlu lauž 

dēls knapi dēli grauž

dēls, dēle, dēlis auž

Vairījos, vairījos no Rīgas lietus līdz neizvairījos pa ceļam no ezīša uz kulturolturoloģiju. (jappp, jau atkal skola!) Gribēju skaņu ieslidināt savā kabatā, jo parasti (kā kāds garāmgājējs izstāstīja) var atrast tikai lietusmežu un vētru skaņojumus internetā, bet man taču gribās Rīgu! Sen nebija aiztikta video funkcija, kur nu vēl garāmgājēju nervi, kuri nevarēja saprast, vai neiet, apiet, paklusēt vai mēģināt saprast, ko es īsti meklēju.