Nu ko, dzīve ir forša. Šie bija vienīgie vārdi, kas pār manām lūpām spēja izplūst, atnākot atpakaļ. "Do you anything else you wnt to say?" man jautāja, un es atkal pasmējos, paskatījos savās milzīgājās aczīlēs un pateicu to pašu vēlreiz. Ha, tāda nu ir mana pēcdzīve.
Čau. Es esmu Selīna 2.0. Ha! Ha ha ha!!! HA!! Pilnas kabatas prieka asaru un smieklu.
Laikam visvienkāršāk būs uzrakstīt, kā man atgādījās brīvlaiks, jo citādi tikai ieslīgstu laimē un tur palieku. Pat autoskolas pirmā teorija, kas lika saprast, ka viegli nebūs, bija viena lieliska pieredze. Un arī iedvesmojošs zvans noskumušai klasesbiedrenei cenšoties ar to, ko teicu viņai, vēl paķert kādu sagurušu dvēselīti autobusā līdzi. Sākums.
Pagājušo sestdien biju Durbē ar Elzu un Adelīnu un bija visnotaļ skaisti savāda diena, pildīta manas neizpratnes un daudz bezmaksas ābolu, aukstuma un Latvijas māzībiņas. Zemlika. Simanovičs otrreiz dzīvē izklausījās daudz funkcionālāks, kā pirmoreiz. Īsto vārdu viņa radītā raksturošanai taustīju ilgi, līdz telefonā sāka skanēt "Funkcioāla mūzika". Man laikam viņš bija kaut kāda vilšanās, taču nebūt nenožēloju braucienu uz Durbi. Civil civic trakums un iespēja vienu dienu dzīvot Latvijas mazākajā pilsētā bija iespaidīga. Nedaudz par absurda teātris. Bet es vairāk ceļošu pa Latvijas skaistumu.
Tam sekoja brauciens uz Tūjām, kur tika pavadīts laiks ar mākslu un rudeni. Nekas vairāk kā 9 bērnu ģimene Dobeles frizētavas dīvānā. Ha, ha, ha! Un humpalas plašas kā brīvības iela, kurās bezbēdīgi pavadīt jaunību. Ak, Dobele, tā patiesībā jau ir. HA ha HA
Un tad nāk brīvlaika neizskaidrojamākā daļa - būtu bezjēdzīgi skaidrot LEC 2.0. To pat vispieredzējušākais filologs diez vai pieveiktu, tādēļ es nemaz necentīšos. Lai gan sākumā šaubīgi raizējos par visu, centos sev iegalvot neraizēties, taču jutu, ka kaut kas nav. Zināju, ka kaut ko neesmu sapratusi. Bet tad nejauši uzšķīru nejauši izvēlētajā kladītē ne manis rakstītu "Dzīvo brīvi!" Ha haa ha! No tā brīža gan kaut kā pamazām sāka mans prāts kūņoties ārā no milgas, kas bija sabiezējusi starp smadzeņu krokām un domas sāka vilkt nost savus plīvura mētelīšus un mosties. Sarunas ar sevi angliski, sen sen nenotikušas. Prieka asaras, kas arvien biežāk un biežāk slapināja manus vaigus. Tik daudz fiziska un emocionāla kontakta ar cilvēkiem, kuri sākumā nešķita iekārojami draugu kandidāti. Sevis pārkāpšana, lēciens piedzīvojumos un vēl vairāk prieka asaru un smieklu. Vēl un vēl un vēl. Laime. Desmit laimes, simts laimes...un beigās tikai viena. Tāda, no kuras grūti piecelties. Tikai raudāt no aizraušanās un baudīt dzīvi. Iedrošināt citus būt aizrautiem. Ai ai, cik šī ir patīkama pieredze.
Klasesbiedrs atsūtīja šo dziesmu, kuru šodien padalījis ar pasauli. Cik forši ir dzirdēt pazīstamu cilvēku balsis dziesmā. Cik forši ir apzināties, ka kāda saruna (kura vēl pievienota ģitāra un vēl un vēl!!!) ir dzirdama vairāk kā vienreiz..Šis man atgādina aizbraukšanu, kurā spēlēju uz ukuleles 3 akordus un ļaudis salasījās man apkārt un dejoja. Cik forši ir radīt kādam prieku. Un tad atnāca Nora un sāka dziedāt kaķu dziesmas un pārējie pievienojās un mums sanāca burtisks, bet ļoti labs kaķansamblis un nolēmām šo uz Ziemassvētkiem arī ierakstīt.
//
atvainojos par mainīgajiem darbības vārdu laikiem un vienaldzību par satura saistīšanu
Cik forši ir dzīvot!!!!
 |
| rekur dziedonītis arī pats |
 |
| ticēju, ka šis ir pēdējais saulainais rīts |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru