neapziņa un neprieks

Iepriekšējos melnrakstījumos minēju vēlmi turpināt "ne " sēriju, taču nu šaubos par tās optimisma kultivēšanas spēku.

Tik daudz kas un tai pat laikā nekā.

Krāsainu dziju jūra un neviena ar vēlmi vilkt dūraiņus.

Iespējas pieteikties universitatēs un neviena, kas liktu man iedegties sajūsmā.

Tik daudz paveicama un neveiksme visur. 

Forši skolasbiedri un tomēr kaut kas līdz galam katru dienu katrā uz maiņām nav (šeit nāk prātā mūsdienu cilvēka realitāte par to, ka katrā problēmstituācijā ir savs cilvēks - risinātājs)

Svētdien, ja nemaldos, pēc ārkārtīgi neveiksmīgiem centieniem mācīties nolēmu izmēģināt vēla vakara sporta aktivitātes, pēdējo cerību svētdienā iegūt vismaz kādu panākumu. Protams, ka ierasto attālumu noskraidīju par piecām minūtēm ātrāk, kas šķita pietiekami iespaidīgi, ņemot vērā faktu, ka tas ir aptuveni vienas piektdaļas uzlabojums (mani vienmēr mulsina reižu pārveidojumi, kas ar ko jādala). Tad tam mana svētākā diena bija nolemta, vismaz. Vai mana eksistence (jēdziens, ko esmu lietojusi pēdējos trijos dzimšanas dienu apsveikumos, cerībā atsvērt visu to iepriekšējās neizmantošanas periodu) ir nebeidzamas sinusoidālas svārstības dažādās frekvencēs? Vai visu nav iespējams iegūt, pat, ja ļoti cenšos un patiesībā pat negrib visu, tikai veiksmi vairumā nodarbju? Kaut kur Vecrīgai cauri ejot, savilku līdzības ar potenciālo un kinētisko enerģiju arīdzan, kurā reizē iegūt maksimālo potenciālo un kinētisko enerģiju nav iespējams. ai ai ai. Man jau šķita, ka fizikas likumi varētu mani neskart, bet ha ha ha.

/Jau ceturto dienu ar Edgaru ir neveiksmīgu zvanu sērija, kurā uz maiņām zvanam viens otram visnepiemērotākajos brīžos, tas jau kļūst viegli ironiski, jo tas zvans patiesībā bija iecerēts diezgan svarīgs un cerams, ka arī izpalīdzīgs un šis galīgi nav palīdzējis nevienam no mums. Varbūt jācenšas izrēķināt mūsu abu veiksmes laikatslēga vai arī vienkārši jāaizkājo uz Ziepniekkalna viducīti ciemos un miers./

Vakar staigāju uz pieturu, domāju un nevarēju izdomāt, kāpēc nekad no domāšanas uz ietves es nenokļūstu uz brauktuves - tas ir ļoti potenciāli iespējams un domājot jau es neteiktu, ka īpaši pielietoju savu redzību. Iedomājos par stīgu teoriju un kaut kādām gaisa masām, kas patiesībā nostabilizē mani, man pašai to nemaz nemanot. It kā jau tik tiešām gaisa pretestība pastāv, ar tik mazākiem ātrumiem gan tai nebūtu jādarbojas. Eksistēšana, tāpat kā šie nesaprotami skaistie spīgumi uz ielas, darbojas dīvainos veidos.

Vispār es daudz pēdējā laikā atrodos kaut kur ceļā un gandrīz katru reizi prātoju par to, ko varētu aprakstīt. Gribās jau regulāri šo vietu elpināt, lai gan tad vajag arī idejiņas, kuras man pēdējā laikā ir saplēstas mazās driskās, kuras ne kopā sašūt, ne ar skoču salīmēt, un izbārstītas pa visām malām. Daudz mazu iesākumu, kas galu galā pie nekā nenoved. Tāpat kā sniegs pagājušonedēļ.

Ha, šonedēļ literatūrā runājam par Čaku, iespējams, ka tāpēc arī ir tik daudz Rīgas ielu piemiņas. Zemapziņas neapziņa. Un nejauši iederīgi video arīdzan.

Tai pat gājienā uz autobusu iemaldījos domās par patikām. Kā dziļā mežā, no kura neizkļūt. Visu, kas manu patikšanu piesaista, gribu asociēt un arī asociēju ar sevi, un it kā tas šķiet loģiski, ka visas patikas, ne tikai neracionālās, asociēju ar sevi. Taču tur tieši ir tā problēma - asociēju ar sevi, ne tajos atpazīstu sevi. Jo ko gan varu iesākt ar trīs valriekstu ielikšanu cita kabatā žestu, kas, protams, simpatizē un liekas ļoti tīkams, taču nekādīgi to nevaru asociēt ar pašu. Vai, piemēram, Moonrise Kingdom filma, kuru derētu noskatīties atkal un kura jā, iedvesmo un liek padomāt par aizbēgšanas (pat ne fiziskas un vispār arī fiziskas) vai satikšanas vienkāršību. Vienmēr kutinot smadzenes par savu esību, iedomājos par visām piesaistošajām lietām, bet kas tad īsti esmu es? Common application eseja katrā ziņā grib dzirdēt atbildi uz tieši to jautājumu, ne visus manus atspīdumus. Eu eu, Platona kambaris!!

Ha, nebiju domājusi, ka tas kur noderēs, taču šeku reku, var lieliski salīdzināt. Liekas, ka no manis grib iegūt liesmu, ne jau tikai tās mestās ēnas, taču, ja nu viss patiesībā ir pilnīgi otrādi un patikas ir uguns un es esmu ēna? Tā jau, ļoti iespējams, ir, vismaz nejūtu sevī neko karstāku par nedaudz paaugstinātu temperatūru.

Tā vien gribas domāt, ka neapziņa noved pie neveselības un neprieka, un tā, ka man vajadzētu beigt lietot "ne".

mazumiņš Moonrise Kingdom manam slimotpriekam: