ak vai//naktts

Šķiet, ka korī dziedam dziesmu ar tādu pat nosaukumu, nostaļģiski ausīm tīkamu, nezinu, vai tāpat ir ar šo rakstījumu.

Tikko attapos, ka ir nakts, nevis vakars vai agrs rīts pēc krāna, kas jāpagriež līdz karstuma galam, jo naktī ar visu to pazeminātās cenas ūdeni vienmēr pat karstākais krāna gals nav pietiekami karsts. Ir pienācis tas diennakts laiks.

Šodien dodoties uz kim?u domāju par sajūtām. Aptuveni pirms mēneša (lai gan iespējams, ka pirms diviem vai arī vienalga jau patiesībā, cik) nolēmu (drīzāk kaut kā tā gadījās) palaist visas piesātinākās, sakāpinātākās jūtas nebūtībā un uzsākt miera dzīvi. Nedaudz atgādinot to pieredzi, kas bija piektajā klasē ar konfliktu neuzsākšanas dzīvesveidu, tikai tagad diezgan transformētu. Tā ietekmē pašlaik atrodos trijos naktī un nezinu, ko iesākt. Arvien biežāk iztēlojos sevi kā ābola mizu vai kakao pupiņas čaumalu, jo viss iepriekšējais aizpildījums izvākts. Ha, domāju, ka tā arī varētu būt ļaudīm, kas kaut kur pārvācas, tikai šai gadījumā man galamērķis ir nezināms. Parasti jau nakts melnums ir brīdis, kad atlūkoties uz esības fizisko izpausmi saules gaismā un reflektēt par izjusto, taču tagad..khem, pasaka par tukšo telpu. Kaut kad man jau liekas, ka bija kaut kas par tukšpildījumu, bailes par to, ka reiz aptrūksies pierakstāmā, arī uznāk.
Vispār jau diezgan jautri, ka spontāna ideja apmeklēt teātri izvērtās par Peldošo-ceļojošo piedzīvošanu, kas tieši par šo pašu tēmu - spēcīgāku emociju meklējumiem. Tai gadījumā gan viss noslēdzās ar apļa kompozīciju, kas manā gadījumā nezinu, vai tik viegli paveicama. Vispār izrādes dažkārt spēj būt tik antireālistiskas, ka pilnīgi gribas smieties, taču nevar saprast par ko - par režisoru, lugas autoru vai tomēr sevi..

Varbūt tomēr nakts burvība ir miers, stāvlampu pusgaismas mestās ēnas vai brīvība, ko sniedz citu miegs, ne spēcīgāku emociju mocījums un ļauja ļauties sajūtām, ko dienas gaišumā gribas dziļāk sevī ieritināt?

Protams, skolā vēl mācoties dažkārt novērtēju ilgos mājasdarbus, kas iesniedzas nakts dziļumā un liek man ievilkt nakti. Jā, jā, novērtēju, nevis dusmojos, jo citādi diez vai nonāktu līdz trijiem naktī ar absolūtu izmisumu par nākamo dienu, taču reizē arī absolūtu vientulību. Jātver arī ne tik patīkamās pieredzes, jācenšas no tām tomēr iegūt kaut kādu baudījumu, pat ja ne visos aspektos patīkamu. Man tā agrāk bija iespēja atvilkt elpu, rakstīt, izspausties skaņā, pasapņot un kaut kā arī būt ar salauzto es. Tagad šķiet, ka nozīmīgs gabaliņš tā visa iztrūkst. Vai cilvēka emocionālā iespaidošana tik tiešām ir tik nozīmīga, ka bez tā pāri paliek tikai septiņdesmit procentīgs ūdens?

Ak vai.

//

Man uzradušās manas pirmās lasāmgrāmatas, kuras tiešām lasīju (vismaz manās atmiņās, nezinu, kā realitātē) un 13 gadu laikā nebiju pamanījusi pašā senākajā no tām šo fundamentālo stāstu (atvainojos par grāmatas atklāšanu, nedomāju gan, ka kādam no jums jebkad nāksies saskarties ar Oksfordas bērnu grāmatām, tāpēc arī uzdrīkstos):

Kāds reiz izteicās, ka latviešu literatūras varoņi ir bezcerīgi, bet šis. Hmmmmm. Tai visā lieliski spēju saskatīt sevi, bet gribās jau ticēt, ka man tomēr ir lielāka teikšana pār savu dzīvi. 

Ak vai.