Tikko pabeidzu BIKI BUKU un dziedu no prieka. Ir 4:37 un rīt pēc nedēļu ieiligušas pauzes beidzot būs jāapmeklē pirmā stunda. Slimība nevedināja un prātpilnām domām, tieši pretēji, attapos vienubrīd, aizvakar meditējot, izspēlējot galvā problēmsituācijas. Tādā kā pussapnī, kuru neapzināti iesāku, taču tik apzināti reizē, ka vienīgais loģiskais skaidrojums bija prāta sadalīšanās divās daļās. Mizas nolobīšanās no iekšiņas. Nekontrole pār pašas prātu, iespējams, ka to jau iepriekš minēju, visnotaļ jokaini.
Nu gan mana neapziņas pauze ir galā, šorīt veiksmīgi to izšķaidīju ar pusi greifrūta pēc apjausmas, ka esmu nogulējusi savu skolā atgriešanās dienu. Pēdējā laikā vairāk ļaujos sajūtām par ēdiena izvēlēm un tas parasti beidzas labi. Nolēmu, ka prātam pietiek ar garīgu maizi (neņemsim vērā vitamīnus un citas prāta palīgvieliņas) un tādēļ tas ir galīgs maita izsakot vēlmes ēdienā, tāpēc cenšos to barot citos veidos (piemēram taisot Biki buku) un ļaut vēderam beidzot izteikties. Viens no maniem labākajiem 2017.gada lēmumiem, iespējams. Ir jauki iet un nesajust nekādu pretestību, un tādējādi ejot veltīt enerģiju domām par to, kā notikumi, kuriem nav pretestības, laikam ir veiksmīgi. Tā jau skolā kāds reiz izteicās par studiju izvēlēm, tas gan cits stāsts, šoreiz gan aizmaldījos līdz tiem notikumiem, kuriem ir pretestība vai ir diezgan liels negatīvo ietekmju spektrs. Kā iepriekš ar vienu lieku kilogramu (ko reiz kāda sieviete par maksu gribēja no manis izdzīt, ha!), tā arī tagad, saprotu, ka kaut kur manos lēmumos (apzinātos un neapzinātos) ir ieviesusies kāda problēma, taču, ne kā iepriekš, nezinu, vai manos spēkos ir to labot. It kā jau fizikā nemainīgos var itin vienkārši mainīt, tad gan ir jāveic viss eksperiments par jaunu un ar dzīvi tā pagrūtāk to izdarīt. Kā iepriekš ar to kilogramu, arī šoreiz citu ieteikumi ir galīgi nederīgi, un zinu, ka līdz rezultātam jānonāk pašai.
Vienmēr esmu zīmēšanu uztvērusi kā neapzinātu sevis atspoguļojumu, nebiju gan gaidījusi, ka, uztaisot BIKI BUKU, pamanīšu tajā tik daudz sevis un vēl tik atklāti, ka pilnīgi acīs durstās. Protams, ko gan citu varēja sagaidīt, manas vien rociņas tās ir. Ceru, ka reiz satikšu kādu nepazīstamu ilustratoru, ar kuru varēšu produktīvi parunāties par tā dzīvi, tikai balstoties uz tā zīmējumiņiem. Tas būtu skaisti.
Tāpat kā pagaidām vēl bēgt no iekaisuša apendiksa metaforas par sasāpējušām problēmām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru