Cenšos vēl sakožļāt un norīt decembri, tas sūrs un cīpslains. Un smags.
Diezgan daudz paspējis notikt (un es paveikt!!), taču stāstīt par visa izdarīšanas grūtību nešķiet vajadzīgi, jo nolēmu nolemt, ka visu gribu izdarīt, nevis viss jāizdara (pat ja viss patiesībā bija jāizdara). Un vispār jau vēljoprojām ir (un es gribu).
Lai gan nu jau apšaubu savas eksistences būtību, jo robeža starp vēlmi izdarīt un labsajūtu procesā sarūk. Tāpat arī veiksme ceļā. Vispārējas cerības uz izdevušos dzīvi ir gandrīz noslīkušas un īsti nezinu, kur rast jaunas cerībiņas.
//
Šorīt pamodos ar pumpu starp uzacīm. Bakstīju un spaidīju to līdz nolēmu, ka trešā acs gan jau par ļaunu nenāks, he. Nu, un arī neko citu īsti ar to cieto punktu neiesākt.
Šovakar, pēc mīksto vaigu čamdīšanas, devos skriet. Pēdējoreiz to darīju pirms divām nedēļām. Skrējiens izvērtās par izbēgšanu no Ziepniekkalna un iebēgšanu tumsā. Skaisti, vinotaļ. Nolēmu, ka vēlos nākotnes mājvietu tumsā. Vai vismaz klajumiņā ar aptuvena horizonta redzēšanas iespējām. Pārskrēju pāri sliedēm, redzot, ka vilciens tuvojas. Pēc tam to ļoti ļoti nožēloju, jo, lai gan man nekas nenotika, liekas savtīgi nejauki dot iespēju sev pazaudēt dzīvotspēju. Skrēju tālāk (gribās teikt virzījos, jo iesākumā vēl nejutu skriešanas grūtības, tikai bēgšanas prieku), Alans Vats runāja manās ausīs un vēroju mājiņas Mārupē. Jebšu priekšmārupē, jo zīme laikam ir nedaudz tālāk. Labs laiks mājiņu vērošanai tumsā, jo visur spīdeklīši, daži ļoti pārsteidzoši un neredzēti, daži izcili neglīti un spoži. Mans favorīts bija galaktika uz mājas sienas pretī lielam, skaistam skumjkokam. Vēl izteiktāka galaktika bija citai mājai, taču tā visu laiku pazuda un parādījās, un nešķiet, ka vajag cilvēkiem tā visu laiku atņemt prieku un tad tomēr atdot. Jauka aizbēgšanas pieredze, kuru dažbrīd pavadīja arī atmiņas par lielākiem un mazākiem atgadījumiem, piemēram, viens nakts ziemas skrējiens ar lukturīti, kuru nekad neiededzu, jo zvaigznes citādi nevarētu redzēt. Šoreiz to nebija, taču pačamdīju dažāda veida kokus pa ceļam un pavēroju, kā tie saauguši uz izgaismoto debesu fona.
Ā. Atpakaļ skrienot, nespēju no galvas izmest domu par skriešanu meža tumsībā. Šoreiz jutos pietiekami nogurusi (bēgot gadījās noskriet vairāk kā ierasts un pazaudēties un skriet kvadrātainos apļos un radīt raizes ģimenes locekļiem par manu veselības stāvokli), lai neturpinātu ceļu caur mežu, taču izlēmu, ka, ja reiz atradīšu kādu draugu, kurā saskatīšu potenciāli laba tumsā līdzskrējēja pazīmes, noteikti izmantošu iespēju.
Dažbrīd arī aizdomājos, kāds būtu mans brīvalaiks, ja nenāktos visu laiku domāt par sevis iestūķēšanu (vai izstiepšanu?) 650 vārdos. Vismaz reizi stundā sāku sevi vērtēt un salīdzināt ar iedomātiem citiem universitātes kandidātiem, cenšoties saprast, cik daudz manis ir noderīgs, KAS manī ir vērtīgs un derīgs galvenokārt (tikpat labi tās var būt tikai iedomas, ka esmu kaut mazliet labāka par visiem citiem, kas ir ļoti iespējams). Jo biežāk to daru, jo biežāk nonāku pie secinājuma, ka varbūt esmu vērtība, lai gan vārdos vēl neietērpta. Viss vēl procesā, lai gan gribās visu ātrāk paveikt, lai citiem iesasitītajiem būtu vairāk laika arīdzan. Sāku gan apšaubīt, vai ideja par esejas uzrakstīšanu ir tik derīga, kā iecerēts, jo pašlaik šķiet, ka tā ir noderējusi tikai brīvlaika burvības un miera izšķaidīšanai.
//
he, pēdējos 7 ierakstos 23 reizes esmu kaut ko domājusi vai minējusi domas un 7 reizes nolēmusi.
//
Interesanti, ka visi, izņemot mammu (un kāda iespēja, ka Edītei arī nav padomā tas pats?), šogad Ziemassvētkos man ir pasnieguši zeķes. Vai to varētu uztvert kā simboliskus siltuma meklējumus vai kā pazīmi, kas konkrēti parāda, ka man ir nepieciešamas zeķes vai ka priecāšos par zeķēm (šis laikam ir vienīgais apgalvojums, kam varu piekrist), tiešām nezinu. Ir jauki, taču mana zeķu atvilktne, tāpat kā es pēc omes apmeklējuma Ziemassvētkos, jūtas pārēdusies. Galīgi nezinu, kā lai atrisina vai vismaz risina ēdiena jautājumu šogad. Šķiet, ka visa ģimene ir nolēmusi, ka ēdiens ir vienīgais, ar ko kopā salīmēt ģimenes locekļus un šķiet, ka viņi domā, ka līmvielu vajag daudz. Iesākumā ēst omes iepriecināšanas nolūkos bija jauki, taču mocīties aukstos sviedros un vemt naktī vairs ne tik ļoti. Ienīstu sevi par šo Kapitolija cienīgo izgājienu, taču vecākus, tāpat kā ar visa neietīšanu plēvē un neielikšanu maisiņos, pārliecināt arī liekas, ka neizdosies. Tādēļ arī bēgšanas fakts šovakar bija tik patīkams.
Diezgan daudz paspējis notikt (un es paveikt!!), taču stāstīt par visa izdarīšanas grūtību nešķiet vajadzīgi, jo nolēmu nolemt, ka visu gribu izdarīt, nevis viss jāizdara (pat ja viss patiesībā bija jāizdara). Un vispār jau vēljoprojām ir (un es gribu).
Lai gan nu jau apšaubu savas eksistences būtību, jo robeža starp vēlmi izdarīt un labsajūtu procesā sarūk. Tāpat arī veiksme ceļā. Vispārējas cerības uz izdevušos dzīvi ir gandrīz noslīkušas un īsti nezinu, kur rast jaunas cerībiņas.
//
Šorīt pamodos ar pumpu starp uzacīm. Bakstīju un spaidīju to līdz nolēmu, ka trešā acs gan jau par ļaunu nenāks, he. Nu, un arī neko citu īsti ar to cieto punktu neiesākt.
Šovakar, pēc mīksto vaigu čamdīšanas, devos skriet. Pēdējoreiz to darīju pirms divām nedēļām. Skrējiens izvērtās par izbēgšanu no Ziepniekkalna un iebēgšanu tumsā. Skaisti, vinotaļ. Nolēmu, ka vēlos nākotnes mājvietu tumsā. Vai vismaz klajumiņā ar aptuvena horizonta redzēšanas iespējām. Pārskrēju pāri sliedēm, redzot, ka vilciens tuvojas. Pēc tam to ļoti ļoti nožēloju, jo, lai gan man nekas nenotika, liekas savtīgi nejauki dot iespēju sev pazaudēt dzīvotspēju. Skrēju tālāk (gribās teikt virzījos, jo iesākumā vēl nejutu skriešanas grūtības, tikai bēgšanas prieku), Alans Vats runāja manās ausīs un vēroju mājiņas Mārupē. Jebšu priekšmārupē, jo zīme laikam ir nedaudz tālāk. Labs laiks mājiņu vērošanai tumsā, jo visur spīdeklīši, daži ļoti pārsteidzoši un neredzēti, daži izcili neglīti un spoži. Mans favorīts bija galaktika uz mājas sienas pretī lielam, skaistam skumjkokam. Vēl izteiktāka galaktika bija citai mājai, taču tā visu laiku pazuda un parādījās, un nešķiet, ka vajag cilvēkiem tā visu laiku atņemt prieku un tad tomēr atdot. Jauka aizbēgšanas pieredze, kuru dažbrīd pavadīja arī atmiņas par lielākiem un mazākiem atgadījumiem, piemēram, viens nakts ziemas skrējiens ar lukturīti, kuru nekad neiededzu, jo zvaigznes citādi nevarētu redzēt. Šoreiz to nebija, taču pačamdīju dažāda veida kokus pa ceļam un pavēroju, kā tie saauguši uz izgaismoto debesu fona.
Ā. Atpakaļ skrienot, nespēju no galvas izmest domu par skriešanu meža tumsībā. Šoreiz jutos pietiekami nogurusi (bēgot gadījās noskriet vairāk kā ierasts un pazaudēties un skriet kvadrātainos apļos un radīt raizes ģimenes locekļiem par manu veselības stāvokli), lai neturpinātu ceļu caur mežu, taču izlēmu, ka, ja reiz atradīšu kādu draugu, kurā saskatīšu potenciāli laba tumsā līdzskrējēja pazīmes, noteikti izmantošu iespēju.
Dažbrīd arī aizdomājos, kāds būtu mans brīvalaiks, ja nenāktos visu laiku domāt par sevis iestūķēšanu (vai izstiepšanu?) 650 vārdos. Vismaz reizi stundā sāku sevi vērtēt un salīdzināt ar iedomātiem citiem universitātes kandidātiem, cenšoties saprast, cik daudz manis ir noderīgs, KAS manī ir vērtīgs un derīgs galvenokārt (tikpat labi tās var būt tikai iedomas, ka esmu kaut mazliet labāka par visiem citiem, kas ir ļoti iespējams). Jo biežāk to daru, jo biežāk nonāku pie secinājuma, ka varbūt esmu vērtība, lai gan vārdos vēl neietērpta. Viss vēl procesā, lai gan gribās visu ātrāk paveikt, lai citiem iesasitītajiem būtu vairāk laika arīdzan. Sāku gan apšaubīt, vai ideja par esejas uzrakstīšanu ir tik derīga, kā iecerēts, jo pašlaik šķiet, ka tā ir noderējusi tikai brīvlaika burvības un miera izšķaidīšanai.
//
he, pēdējos 7 ierakstos 23 reizes esmu kaut ko domājusi vai minējusi domas un 7 reizes nolēmusi.
//
Interesanti, ka visi, izņemot mammu (un kāda iespēja, ka Edītei arī nav padomā tas pats?), šogad Ziemassvētkos man ir pasnieguši zeķes. Vai to varētu uztvert kā simboliskus siltuma meklējumus vai kā pazīmi, kas konkrēti parāda, ka man ir nepieciešamas zeķes vai ka priecāšos par zeķēm (šis laikam ir vienīgais apgalvojums, kam varu piekrist), tiešām nezinu. Ir jauki, taču mana zeķu atvilktne, tāpat kā es pēc omes apmeklējuma Ziemassvētkos, jūtas pārēdusies. Galīgi nezinu, kā lai atrisina vai vismaz risina ēdiena jautājumu šogad. Šķiet, ka visa ģimene ir nolēmusi, ka ēdiens ir vienīgais, ar ko kopā salīmēt ģimenes locekļus un šķiet, ka viņi domā, ka līmvielu vajag daudz. Iesākumā ēst omes iepriecināšanas nolūkos bija jauki, taču mocīties aukstos sviedros un vemt naktī vairs ne tik ļoti. Ienīstu sevi par šo Kapitolija cienīgo izgājienu, taču vecākus, tāpat kā ar visa neietīšanu plēvē un neielikšanu maisiņos, pārliecināt arī liekas, ka neizdosies. Tādēļ arī bēgšanas fakts šovakar bija tik patīkams.
 |
| beidzot ieguglēju "bias" un tur šis zīmējumiņš par pareidoliju. HE he, par tēmu vai pat vairākām |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru