atjaunošana

Pēdējās dienās iesāku pāris rakstījumus, tie visi bija absolūti pliekani un pat nedaudz biedējoši plakani. Baudai (pat tik mazai kā šis blogs) vajag miesu, ar informāciju vien nepietiek, tā liekas. Pēc eseju miljons reižu rediģēšanas un pārlasīšanas šķiet, ka manas rakstītprasmes un lasītprasmes ir nedaudz pazaudējušās. Taču dzīve ir cikliska, tas jauki, vienmēr nāk kaut kāda veida atdzimšana vai piedzimšana, vai atjaunošana.

Precīzāk, Eižena Grīna "Atjaunošana". Diezgan skaists laiks tai tikt izlasītai. Sāku 30. decembra (he, es iesākumā uzrakstīju jūnija) vēlā rītā svešā, taču skaistā istabā, svešā, bet ar franču valodu iemācīties iespēju apveltītā gultā. Sen nebiju ķērusies klāt grāmatām, decembrī pat obligāto Čaku sanāca pa pusei palaist vējā. Ar Kafku, ko ilgi jau nēsāju līdzi, vēljoprojām nav sanācis sadraudzēties, un tā nu mana literārā ēstgriba kaut kur samierinājusies klusēja. Taču tai rītā tā pamodās un atjaunināja manas alkas pēc literatūras. Vai vismaz nolēma iedēstīt prātā domu par Valtera grāmatplaukta neizmantotajām iespējām. 

Skaists laiks grāmatai, jo jaungadvecgads kā jau visi pārejas posmi, pat, ja teorētiski fiziski patiesībā neizjūtami, morāli ir ļoti mulsinoši, un, nu, es noteikti jutos diezgan pazaudējusies (tādēļ arī daudzie rakstlīķīši) un paklausīties ar acīm kāda cita pat, ja izdomāto dzīvi, ir atjaunojoši. Ir pagājušas trīs,  man liekas, manas dzīves mazvērtīgākās (taču ne sliktākās!) dienas, kuras lielākoties esmu gulējusi (katru dienu cenšos iet par stundu ātrāk gulēt, lai skolas sākumā mans miega pulkstenis nesistu miega zvanu piecos no rīta) un lasījusi un jūtos diezgan atjaunota. Patīkami, ka atkal kāda nejaušība notiek īstajā brīdī, sen nebija tās pratušās kaut kā.

Šodien lasot aizskatījos uz savu pusatjaunoto sienu un beidzot atcerējos, kāda es biju pirms kādiem diviem gadiem. Par šo es jau kādu laiku domāju un, protams, es kaut kad arī esmu ieplānojusi palasīt šejienes pierakstus (un beidzot aizklīst tālāk par bāc sēriju), taču neliekas, ka manas idejas līdz galam šeit būtu atstājušas kādas nozīmīgas pēdas, vairāk tikai pieaugšanas krīzes un tā, un tādēļ pie auglīgām domām nebiju tā arī nonākusi. Domāju, ko es pirms tam īsti darīju, kāda bija mana dzīve. Iepriekš  par šo domājot, likās, ka pagātne neeksistē, eksistē tikai tagande un vienmēr neziņas pilnā un raizes radošā nākotne, aizmirstot, ka tagadnē saplūst pagātne ar brīvības iespēju sintezējošo nākotni.

Vispār šķiet ironiski domāt par atjaunošanu, kas nāk no pagātnes, taču citādi pat nevaru iedomāties, kā tā varētu notikt, lai gan, hei, otra manu smadzeņu daļa saka, ka jaunums tomēr ir nākotne. Vai varbūt tomēr pagātnē var atrast kaut ko jaunu? Par to laikam bija gramata. Stāsts par Parīzi, kurā viss šķiet sastindzis, stingums, ko tur esot nepamanīju, jo laikam nepareizi lūkojos. Vienkāršība. Pāris (grāmata nav tik gara, lai būtu vairāk) ikdienišķi dialogi. Atjaunojoši ikdienišķi un klusēšanas pilni. Pat minimālistiski, ja  varu ļauties tā  teikt. Mani nesenākie abortēju. Skumjas un neziņa. Cik bieži es jūtos slikti, domājot par citiem cilvēkiem, kuru skaistās dzīves kaut kā pamanu savā dzīvē, cik daudz man liekas, ka visu laiku ir kaut kas jāpaveic (un arī nākotnē jāpaveic), aizmirstot par ikdienišķās dzīves burvību un nesarežģītību. Var pasēdēt un tāpat padzert kafiju. Var arī paklusēt un nemēģināt risināt sarunas filmas laikā. Var nesatraukties!!!! He, vienmēr, kad kāds cits runā par savu pardaudzdomāšanu, es nodomāju, cik labi, ka man tādas nav. Nu šķiet, ka man ir tik daudz nediagnosticētu diagnožu un laikam šis gads paies, tās atklājot, arī pardaudzdomāšana. Uztraukšanās. Gribu, lai ir labi un skaisti un cilvēki izjūt kaut šķipsniņu gandarījumu, esot ar mani, un visu cenšos, cenšos, cenšos, aizmirstot par cilvēciskuma vienkāršības spēcīgumu. Ļoti labs jautājums, vai, šo ideju pielietojot, citi atcerēsies par savu vienkāršību, to gan atstāšu praksei.

Vēl jaungadā izteicos, ka vēlos draugos būt iemīlējusies, jo tas, manuprāt, ir viens no produktīvākajiem stāvokļiem, nu vismaz kaut kādā namamātes nozīmē, tā, ka tad darīšu visu vislabāk un vispatīkamākajos nodomos. Abiem. Ļoti iespējams gan, ka pietiekami sen neesmu bijusi iemīlējusies, un kaut ko neprecīzi atceros. Beigās nolēmu, ka šis galīgi nedarbosies tomēr, jo ir ārpus manas izdomas robežām, un mulsumā šī jaungada bāc sarakstu izdzēsu. Lai gan, ja tā padomā, Elzai puspiecos no rīta pietika ar ukuleli un Nīmaņa "Tēju". Īsto brīžu smalkjūtība. Cilvēku sajūtu vēlmes it kā ir plašas un neaptveramas reizē tomēr ir tik vienkāršas un saportamas, jo man kā tādam pašam  pretspēlētājam, kā mani pretinieki, laikam jau ir tādas pašas spējas un zināšanas (labi, par šo var vēl pastrīdēties, bet nu vispārīgi) un nekas daudz jau nav jāmeistaro.  Tam gan ir pārsteidzoši pagrūti noticēt. 

Zinu, ka "Atjunošana" ir par pilnīgi citām atjaunošanām, kuras mani par laimi nav skārušas, un tomēr, nespēju neizjust atjaunošanu. Interesanti, ka šāda atziņa varētu rasties no stāsta, kas risinās pasaules populārākajā pilsētā, kurā loģiski, ka visi steidzās un skrien un ir sapiņķerējušies neizmērojamos apmēros un tomēr jūtos mazliet atsvabinātāka. He, bieži izsakos, ka citi var nemēģināt man kaut ko ieteikt (ja vien neesmu lūgusi), jo zinu, ka tas nedarbosies, taču paskat, cik skaisti tas sanāk ar grāmatām. 

Devendra Banhart ļoti ļoti šogad un nejauši arī par īsto. 

Vispār rīt agri jādodas prom un vēl agrāk jāceļas, taču zinu, ka atgriežoties jau būs citi iespaidi un negribēju šo skaisto sajūtu aizzaudēt, pat, ja sanāca gara pupa.

Nu gan ir 2:40 un NSRD to zina. (man liekas, ka šo es jebkam gribētu dzirdēt kā nobeiguma dziesmu)