brīnumvāris

Janvāri šogad grūti atpazīt. Likās, ka vēl daudz laika pierast, taču nekā nebija, tas skrien tikpat ātri, cik visi pārējie (ne tikai mēneši) un nu jau ir vien divdesmit četras dienas palikušas. EU, RĪT JAU IR 8.JANVĀRIS! (((((((man pat bija mazmazītiņa ideja par atvērtu uzaicinājumu mani apciemot pirmdien, nolēmu, ka pēc deviņu gadu pārtraukuma būtu jauki sagādāt sev dzimšanas dienā pārsteigumu, taču pierunāt ģimeni socializēties neizdevās. Ja nu kādam tomēr nav slinkums ierasties, tad līdz 94.vidusskolai ar 40. autobusu nokļūt nav sarežģīti un tālāk gan jau kaut ko sadomāšu)))))))

Atsvabināts galds tomēr nenāk par labu rakstīšanai, nejūtos labi par neko, kas tur tapis, tādēļ pašlaik rakstu šodien jau nopublicētu rakstījumu atkal. Vispār ļoti interesanti, ka šitā sanāk nedraudzēties ar galdu, negaidīju, ka tā attīstīsies mūsu draudzība (he, tas jau laikam tāpat kā ar bērniem, domā, ka būs labi labi un tad piedzimst, izaug un ir galīgi ne tā, kā plānots. Bet ko tad šai dzīvē var ieplānot?) Var jau būt, ka galds tik ilgi ir bijis apkrāvies ar grāmatām, ka nespēj vairs noderēt darbam, hm, šis gan vairāk izklausās pēc filozofa potenciālās dzīves scenārija. Par laimi, gulta ir un paliek uzticama rakstītvide un liek mazināt vienmēresošās šaubas par jebko, ko ar pirkstiem sanācis uzspaidīt. It kā jau arī galva ir iesaistīta procesos visos šajos, taču tās nebeidzamā darbība  spēj vien  atgādināt par neuzrakstīto un tad sakrājas daudz daudz un saprotu, ka no tā visa nav iespējams atbrīvoties racionāli patīkamā formā, un tas paliek neuzrakstīts. It kā tas ir tāpat kā ar sapņiem, lai gan šajā gadījumā bieža rakstīšana nepalīdz, jo dažkārt nesaistīti fakti ir un paliek nesaistīti fakti. Pat, ja rakstījuma masa ar katru reizi aug, tas nenozīmē, ka tur būs iespējams ietvert vairāk plānotā, jo parasti gadās ļoti daudz neieplānotā (kā šis, piemēram).

//

Vakar ļoti dīdījos līdz beidzot iztiku nepilsētas nakts melnumā un ilgi ilgi skrēju pa aklo tumsas lauku, un centos sajust kaut kādu brīvību. Kustību brīvību jau laikam visvairāk, varbūt daļiņu gara brīvības un neredzības visatļautības. Protams, ka turienes tumsa bija daudz melnāka par to, kas gadījās pēc Ziemassvētkiem nakts skrējienā, un acis vēl neapradušas un tad sanāca pilnīga melnuma jūra. Everitu varēju samanīt kā siluetu uz tumšo debesu fona vien pietupjoties. Augusts vakarnakt runāja par to, kā bērniem ir daudz mazāk aizliegtu lietu, kā pieaugušajiem. Everita, kuras pilnā gadība ir dzīva vien pāris dienas,  blakus nopūtās. Sarunas turpinājās par galīgi ne to tēmu, tā kā iespējams, ka tas tā nemaz nebija domāts, taču doma bija dzimusi. Ja tā padomā, tad visas bērnu nelegālības noveļ uz vecākiem, tāpat kā vienmēr par bezmaksas brīnumiem kāds ir samaksājis. Bet hei, reiz Andrea izteicās, ka katrs "jā" atnes kādus "nē" un "nē" atnes "jā". Pat, ja nelegālību skaits pieaug, pieaugšana tomēr ir vēl abrīvojošāka kā bērnība, vismaz kaut kā tā pagaidām sanācis tam tā iegrozīties:

šis bija ārkārtīgi burvīgi,

 kā arī sanāca mīlniekiem piešķirt mieru no svešo acīm.

Šodien, krāsaini nākot mājās ar dzeltenām biksēm, krāsainu cepuri un šalli, ar ukuleli un kazoo, dzeltenu somu un tīkliņu ar drēbēm, jutos visnotaļ saulaina; pat kaut kādi saules stari pēc ilgas tumšības bija izlauzušies starp māju kalniem. Skatoties uz Ziepniekkalna slapjo asfaltu, sapratu, ka gaidīt vairāk nevar - šodien beidzot došos skeitot. Kopš brīvlaika sākuma ir bijušas divas potenciālas skeitojamās dienas, kad laukumiņš, kur to parasti daru, bijis sauss, taču iepriekš nolēmu nenovirzīties no eseju iesniegšanas mērķa un paliku iekšā. Šodien gan nolēmu, ka jaunie gultņi ir sabojāšanas vērti un, nolikusi mantas mājās, pusapģērbta steidzos ārā. Kā jau vienmēr, kad sāku ņemties, uzrodas arī citi brīnumbērni un sāk man braukāt apkārt. Labi, šodien tāds bija viens (nu, patiesībā jau divi, otrs bija mazs skūterists, kas šoreiz par nelaimi aizbrauca tālumā kaut kur). Šis bija īpaši modernizēts, ar to ripināmo paralēlo divriteņu ierīci. Kamēr es centos nebēdāt par baltajiem apaviem, kas vairs nebūs balti, un ik pa brītiņam sapriecājos par to, kas sanāk, un arī par to, kas nu jau sanāk aptuveni par desmit procentiem labāk, kā iepriekš, tikmēr tas mazais puika turpināja bezemocionāli braukāt man apkārt (jā, šāds parasti ir kontakts starp mums, ja kāds tomēr neizrāda lielāku interesi), neveicot nevienu citu kustību, kā vien nelielu svara pārnesi uz priekšu un uz sāniem. Liekas, ka viņš ātri vien saprata, ka ar savu tehnoloģisko mantu tomēr ir pilnībā zaudējis prieka ieguvei, jo tā visu padara viņa vietā, neatstājot puikam vietu nekādām izklaidēm. Beigās viņa kļuva nedaudz žēl, jo ar savu tehnoloģiju viņš atšķīrās arī no trim citiem vienaudžiem, kas skraidīja apkārt ar koka zobeniem, un nolēmu viņam piedāvāt savu skeitu vai vismaz lūgt viņam parādīt kaut ko, ko viņš nevis māk, bet gan nemāk, bet puika noslēpās aiz krūmiem un turpināja mani vērot. Ehh, neko darīt, ceru, ka viņš (tāpat kā es) guva kādu atziņu no šīm trīsdesmit minūtēm.

lampiņu mīlētājs un es