1243 nelasītās ziņas

noteikti ne manos uztvērējos.

Jutos nedaudz slikti saprotot, ka, ja šo publicēšu, sanāks divas ziņas vienā datumā, taču viss droši, man rādās, ka vakardienas ziņa tomēr ir vakardiena (pieņemu, ka pēc kaut kādiem citu laika joslu standartiem, kas man šai gadījumā absolūti der).

Vakarnakt nez kāpēc neskatījos ārpus savas istabas sienām un tikai, cenšoties aizmigt, dzirdēju kaut kādu slepenu darbību. Šodien pamostoties sapratu, ka ir SNIEGS SNIEGS SNIEGS un viss ārā ir balts un ir SAULE, ak prieks! Paspēju apmaldīties (nu, ne gluži, bet veikt līdzīgu darbību, kā apmaldoties, gan) Ziepniekkalna mežā. Nekad šo nebiju uztvērusi - it kā daudz daudz reižu esmu tur bijusi visdažādākajās formās un ātrumos un ekipējumos - man bieži gadījies tai mežā nonākt situācijās, kad atpakaļ iet negribās, bet nav arī zināms, kas ir priekšā un cik ilgs laiks būs nepieciešams izejas atradnei, un vai tur tomēr nav kāds strupceļš. Vai, kā šodien - slapjums vienā malā (uz nožēla, ka neuzvilku gumijniekus) un grāvis otrā. Nekas, pēc šodienas ar mežu vismaz varēšu apzināti spēlēt spēles.

Šodien apmeklēju "You have 1243 unread messages". Vēljoprojām nožēloju, ka aizmirsu pajautāt, kāpēc tieši tik neatbildētu ziņu. Tas, ka kaut kad zināju, par ko ir izstāde, man neliedza šodien to visu aizmirst un būt pārsteigtai par visu, ko man gadījās redzēt un dzirdēt. Protams, redzot drēbju un biļešu rindas, smējos par vislabākā laika izvēli, kā arī, redzot baru ap kuratori, sapratu, ka tas tiešām nebija gudri, jo šodien tur bija to papildus simts cilvēku pieplūdums (es, protams, arī esmu viens no šiem), kas SG atzīmējušies, ka būs. Ak, ko darīt.. Vismaz sanāca satikt pazīstamus brīnumus un nebūt vienai, par ko gan es arī nebūtu sūdzējusies. Pēc otrā runātāja, kuru ne līdz galam varēju saklausīt, nolēmu pievienoties citai grupai un kļuva daudz labāk -  klausījos par KODAK rūpnīcas latviešu grāmatvedi Amerikā, kas apsēsta ar grieztiem ziediem un inscinētiem selfijiem sešdesmitajos, par SIMS cienīgu sabiedrības būvēšanu, ko kāds latvietis apsēsti plānoja un laikam pat arī realizēja, par ventrikulārās fotogrāfijas ekspluatēšanu, par ko nekad Andreja Strokina sakarā nebiju pat iedomājusies, par Valdi Ābolu un Fluxus un mail art. Tikai beigās atcerējos, ka šis viss ir par dzīvi pirms virtuālas saziņas, ak, ak, mana dzīve līdz devītās klases ziemai. Nu jūtos tāpat, kā vakardienas tehnoloģiski attīstītais puisītis, digitālisms tomēr aprij analogā auru.

Šodienas pieredze gan atšķīrās no manām pēdējām kultūras patērēšanas pieredzēm - redzot rindas,   nodomāju, ka mierīgi varu atnākt kādu citu dienu viena uz izstādi, nekas traks. Tomēr izrādījās, ka beigās tieši runātāji bija vislietderīgākais - sapratu, ka arī tā gribu. Pēdējoreiz laikam mākslas skolā gadījās piedzīvot to mākslas zinātāja un mākslas uztvērēja simbiozi, un kopš absolvēšanas nebija gadījies to gūt atkal. Tik tiešām - Kim? un citas mazizstādītes neskaitās, tur tomēr apjautājoties var iegūt vien kaut kādu informāciju, nevis zināšanas, tādējādi turpinot būt tikai par atsevišķi pastāvošu mākslas uztvērēju un vairs nepiedzīvojot skolotāja un skolēna fenomenu. Arī akadēmiskā zīmēšana neskaitās, tas ir tik sterili, ka pat runāt ir aizliegts un arī tā tomēr beigās ir tikai tāda tehniska darbība, vismaz pagaidām. Lai vai kā, nu vismaz ir kāds tālnākotnes mērķītis.

Tas gan nav viss!! (bāc, matanalīze mani nogalinās rīt) Kādu laiku mokos ar neziņu, ko skatīties, jo šķiet, ka viss patīkamais kaut kad jau ir redzēts. Šodien gan jutos diezgan pārliecināta un uzmeklēju mākslas dokumentālās filmas un atradu Eames: The Architect & The Painter - pagājušā gadsimta mākslas komūnu stāsti vienmēr ir patīkami, tika daudz runāts par ģenialitāti, talantu un harizmu, ko neapšaubu, ka vajag, lai par tevi taisītu dokumentālo filmu, liekot aizdomāties par visiem tiem, kuriem šo trīs visnotaļ svarīgo faktoru trūkst. Noteikti neieskaitu sevi ne ģeniālajos vai talantīgajos, ne harizmātiskajos cilvēkos, tāpēc beidzot rodu arī atbildi uz nespēju saprast, ko nākotne grib no manis un es - no tās. Pat, ja nu esmu izdomājusi, kur gribu nokļūt tālā nākotnē, būs vēl pamatīgi jāpacenšas, lai tur tiešām nokļūtu, jo pēc filmas sapratu, ka noteikti neesmu dzimusi mākslā.

Vispār, gribu radīt vairāk analogās pasaules un mazāk fakebook, he.