mīlestības asaras

Cenšos izdomāt, kādēļ asaras ir tik nepieņemamas, kādēļ tās vienmēr ļaudis uz ielas atpazīst kā skumju vēstnesi, kas vienmēr cilvēkos katalizē kaut kādu satraukumu un vispārēju palīdzētvēlmi. Var jau gadīties, ka tikai man tās nākas vairākumā gadījumu sastapt (un ļoti iespējams, ka sajust uz vaigiem) daudz pozitīvāku emociju sakarā. Vai arī spēcīgāku. Nezinu, kāpēc tieši šķiet, ka prieka (vai kā šodien mīlestības) asaras ir tik ļoti spēcīgākas par skumjo vaigu mitrinājumu, varbūt tas ir ar to saistīto emociju dēļ, va arī var gadīties, ka jupitera sekstils saulei to kaut kā ietekmē vai kas tik vēl ne. Katrā ziņā kādu laiku valodošā emocionālā kailība ir ieģērbta, nezinu, vai viskvalitatīvākajos ietērpos, taču visnotaļ kaut kādā patīkamā mirklības audumā.

Skaistums. Šodien piedzīvoju pavasari ārā. Nebiju domājusi, ka man reiz dzimšanas dienā nāksies saņemt tik saulaini pavasarīgas sajūtas, gluži kā nākot mājās no sākumskolas, kad varēju pusapģērbta izbaudīt āra siltumu pēc skolas aukstuma. Nolēmu, ka būtu jauki katru reizi parunāties kaut vai mazliet ar to, kam gadījijies man atrasties blakus sabiedriskajā. Beidzot noskaidrot, kāpēc tas stulbais puisis katru rītu klausās savu briesmīgo mūziku tik nepatīkami skaļi, kāpēc blakussēdētājs tik cītīgi visu laiku tausta sejas grāmatu vai kā kādam patīk viņa lasītā grāmata. Nolēmu, ka gan jau tāpat kā man, arī viņam ir plāni autobusā pavadītajam laikam, taču ticu, ka pilnīgi pietiktu ar pāris teikumu sarunu un varbūt arī vārda uzziņu - skaists lauka pētījums, kurā saskatu tikai vispārēju ieguvumu. Varbūt arī kāds tālāksēdētājs dzirdētu šo un varbūt saņemtos parunāties citreiz ar kādu, varbūt kādam būtu aizmirsta mājās grāmata un šīs kļūtu par produktīvām sabiedriskā transporta minūtēm. Nezinu, vai pirms trīsdesmit gadiem mūziku jau varēja tik vienkāršo ievadīt tikai savos dzirdamorgānos, ka cilvēki kļuva inerti pret jebkādu starpdisciplīnu kotanktu, pārstājot sveši runāties (vai arī tas tiešām nekad nav noticis), taču nu liekas, ka esmu gatava šim eksperimentam. Nedomāju, ka tas ļoti uzlabos manas vispārējās komunicēšanas prasmes, gribu tikai iegūt kaut kādu informāciju, ko ikdienas transportiskajos ceļojumos pa pilsētu palaižu garām.

Šodiena kaut kā ļoti savādi atšķiras no visām citām dienām, ko gadījies piedzīvot - skolā atgriešanās neīstenības sajaukums ar sen neredzēto agro pēcskolas sauli un sniegu pēc kāda laika, kā arī pirmo reizi nezināju, ko sociāli iesākt ar to, ka šis nu ir tas datums, kad man gadījies izlīst vispārpieņemtajā realitātē.

Ceru, ka deviņpadsmitdgadība nesīs vēl vairāk vispārējas dzīvošanas skaistuma kā pilngadības formālais skaitlis un spēšu noturēties visdīvaināko brīnumu viļņos.